Smiekli bērna dzīvē

Detaļas

Autors Pēc interneta materiāliem

Laikam nekas vecākiem nesniedz lielāku prieku kā viņu dzīvespriecīgais un skanīgi smejošais mazulis. Tā taču ir galvenā pazīme tam, ka jūsu bērns ir vesels un laimīgs.

Lai bērns sāktu smieties, nav vajadzīgas ne sarežģītas rotaļas, ne klauni. Pietiek vien ar saskarsmi ar tuviem un mīlošiem cilvēkiem.

Zinātnieki uzskata, ka par smiekliem cilvēka organismā atbild endofrīna hormons. Bērnam šī hormona ir tik daudz, ka viņš ir gatavs smieties ar iemeslu un bez iemesla, vienkārši tādēļ, ka viņam tā gribas.
Vecākiem nebūt nav taisnība, ja viņi šajā dzīves periodā, kad jautrībai nav robežu, bērnu uzskata par „muļķīti” un iesaka viņam būt nopietnākam.

Gadās arī pretēji, kad vecāki satraucas, kādēļ viņu bērns nekad nesmejas/ Bērns vienmēr staigā drūms un tikai paretam atļaujas neizteiksmīgi pasmaidīt. Kas gan traucē šim cilvēciņam priecāties par to, ka dzīvo un atklāti izteikt savas emocijas?

Neskatīsim gadījumus ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, kur bērns izaug par nevienam nevajadzīgu izstumto. Šāda situācija visiem ir saprotama: par ko gan lai priecājas, ja tevi nemīl, nelolo, nedod bučas, nedāvina dāvanas, pastāvīgi dara pāri? Tas ir briesmīgi.

Mēģināsim noskaidrot, kādēļ nesmejas tāds bērns, kurš aug visparastākajā ģimenē, kur viņu mīl un ciena. Tas notiek, pirmkārt, jau pārlieku lielās vecāku kontroles pār bērna, un arī pašam savu, uzvedību. Mazuļi jau no autiņiem apgūst vecāku mega pieklājīgo uzvedību un uzskata, ka dažādās emociju izpausmes ir muļķības. Piekritīsiet, ka tad, ja jūs visu laiku raustītu smieklu dēļ, piesaucot pieklājīgas uzvedības normas, jūs samērā ātri būtu iemācījušies apvaldīt smieklus. Reti smejas arī bargu un  niknu vecāku bērni.

Šeit vietā ir atcerēties nepietiekamo uzmanību pret bērna interesēm un kopīgajām rotaļām. Bieži vecāki nepiestrādā pie tā, lai bērnam dāvātu  prieku. Tas notiek ne jau tāpēc, ka vecāki ir tik slikti, bet gan tādēļ, ka visdrīzāk paši ir izauguši tādā atmosfērā, kur  bērniem netika izrādīts pietiekami daudz mīlestības, tādēļ viņi vienkārši neprot izrādīt savas jūtas.

Tomēr bērna drūmumā ne vienmēr vainojami pieaugušie. Bērnu vidū ir tādi, kuri uztraucas par vismazākajiem sīkumiem, kuriem patīk daba un dzīvnieki. Tāds bērns nesmiesies, kad redzēs, kā vienaudži moka mazu kaķēnu. Viņš to aizstāvēs. Ko lai saka, šo bērnu vecākus var vien apskaust: viņu ģimenē aug atbildīga personība, var teikt – nākamais varonis.