Jūsu bērnu spējas

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Šis raksts nav domāts visiem.

Es to rakstu tikai tiem, kas patiešām aizdomājas par savu bērnu nākotni. Kādu Jūs redzat savu bērnu pāc 10-20 gadiem?

Iespējams, tagad viņš ir salds mazulis, kas mierīgi šņāc ratiņos vai uzstājīgi pieprasa Jūsu – vecāku – uzmanību.

Iespējams, viņš jau ir pirmklasnieks, kurš cītīgi apvelk atbildes skolas darba burtnīcā. Vai – jaunkundze, kura jau nez kuro stundu nenogurstoši pielaiko spoguļa priekšā dažādas frizūras. Bet varbūt – tas ir kluss sapņotājs, vai azartisks spēlētājs, kurš cītīgi spaida datora taustiņus.

Tas ir tagad. Bet ko viņš būs spējīgs darīt nākotnē?

Pie manis kā pie darba devēja nāk cilvēki. Viņus sūta darbā iekārtošanās birojs, bet viņi pat neizskata iespēju strādāt. Viņi nāk „pēc zīmoga”. Viss, uz ko viņi cer un ko sagaida saņemt šajā dzīvē – ir zīmogs. Zīmogs kā atļauja saņemt pabalstu, tiesības uz izdzīvošanu.  Tādēļ, ka cita izdzīvošanas paņēmiena vieņiem nav. Nav tādu spēju. 

-          Jūs nezināt manu situāciju! – pavisam nesen kliedza kāda jauna sieviete.

Zinu. Baidos, ka zinu pārāk labi.

Protams, es nezinu detaļas, tieši viņas personīgās grūtās dzīves konkrētos pavērsienus. Taču ļoti labi zināms pamats, uz kura gulstās visas grūtības un problēmas. Tā ir nespēja. Spēju trūkums. Tā ir nespēja strādāt, nespēja kaut ko radīt, nespēja dot savu ieguldījumu sabiedrības labā.

„Latviešu literārās valodas vārdīca” (1. definīcija) un „Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca” (2. Un 3. definīcija) dod šādu vārda „spējas” skaidrojumu:

1. Psihiska vai fiziska īpašība, šādu īpašību kopums (cilvēkam), kas (tam) rada iespēju ko sekmīgi darīt, veikt, arī uztvert ko, reaģēt uz ko.

2. Īpašība, kas dod iespēju (ko) darīt, veikt, kas nodrošina kādai norisei nepieciešamos apstākļus.

3. Iedzimtas vai iegūtas dotības, apdāvinātība. ( dsk. )

Ievērojiet, šeit ir  veselas trīs nozīmes! Tas nav nejauši!

Visas šīs nozīmes ir svarīgas kopumā, un, iespējams, 2. Ir vissvarīgākā.

Kādēļ? Mēģināsim tikt skaidrībā.

Pieņemsim, cilvēkam ir tieksme uz valodām. Tātad, ir „iedzimtas dotības” apgūt valodas. Tātad viņam ir iespējas iemācīties valodas un tās lietot. Bet kā ar „iespēju darīt, veikt” macīšanos un valodu apgūšanu?

Citiem vārdiem sakot, ir cilvēks, kuram ir iedzimtas spējas, bet kuram nav spējas darīt, tas ir, viņš neprot ne attīstīt savu talantu, ne to pielietot.

Paskatieties apkārt! Esmu pārliecināta, ka jūs atradīsiet daudz spējīgu cilveku. Kādam ir talants uz mākslu vai dzeju, citam uz matemātiku vai mehāniku. Ko dara šie cilvēki? Vai viņi kļūst par Blaumaņiem, Leonardo, Kulibiniem vai Pitagoriem?

Nē! Viņi dzīvo uz pabalstiem un risina krustvārdu mīklas. Jā, viņi ar prieku aizpilda rūtiņas, kur uzskaitītas Blaumaņu, Leonardo, Kulibinu un  Pitagoru atstātās pēdas uz šīs zemes.

Protams, krustvārdu mīklās nav nekā slikta.

Bet kādēļ cilvēks, kurš apveltīts ar, iespējams, ne mazākām spējām, neliek tās lietā? Kādēļ viņam nav to īpašību, kas ļauj viņam radīt? Un kā tas attiecas uz mums – vecākiem - un uz mūsu bērnu nākotni?

Attiecas, tiešā veidā attiecas. Bieži vien mēs paši, mīlestības pret savu bērnu vadīti, liedzam viņam pašu galveno – iespēju radīt.

Tas tādēļ, ka mēs bieži pārkāpjam vienas no svarīgākajām katra cilvēka tiesībām – tiesības strādāt. Cilvēku vispārējo tiesību deklarācijas 23. pantā ir teikts „Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli...” Katram! Arī bērnam ir tādas tiesības. Viņš grib, var un viņam ir tiesības sniegt savu ieguldījumu savā apkārtnē.

Atcerieties, kad jūs esat noguruši vai noskumuši, šis mazulis visiem spēkiem cenšas jūs uzjautrināt un iepriecināt. Nav svarīgi, ka viņš vēl neprot staigāt, viņš jau var un grib radīt, lai tie nebūtu materiāli labumi, bet labs noskaņojums saviem vecākiem.

Pēc tam viņš cenšas palīdzēt mazgāt traukus, atņem jums putekļsūcēja šļūteni, ķeras kļāt visam, ko darāt jūs. Mazulis mērķtiecīgi cenšas palīdzēt! Viņš grib radīt, viņš alkst būt noderīgs, viņš tiecas dot savu ieguldījumu.

Bet ko darām mēs?

-          Paej nost, netraucē! – saka tēvs, kurš aizņemts ar tik aizraujošu darbošanos kā  velosipēda remonts. Un šīs skrūvītes un uzgrieznīši tā spīd, visādas, dažādas atslēgas un skrūvgrieži tik vilinoši nolikti. Bet – „paej nost, netraucē!”...

-          Paej nost, piedurknes būs slapjas! – kliedz mamma, pieķērusi bērnu aizrautīgi  mazgājam traukus.

Protams, tas ir darbs – savākt visas skrūvītes un atslēdziņas. Tieši tāpat kā uzrotīt viņam piedurknes un pēc tam pēc viņa pārmazgāt traukus. Jā, papildus darbs. Jums. Bet tas ir viņa ieguldījums nākotnē.

Iedomājieties, vai Mocarts būtu kļuvis par to, kas viņš ir, ja viņa tēvs – ievērojams mūziķis – būtu viņam teicis „paej nost no instrumenta, vēl esi pa mazu!”?

Runa nav par to, cik gadu vecumā jūsu bērns paņems rokās vijoli, otu vai skrūvgriezi.  Runa ir par to, ja jūs neatņemsiet viņam viņa nākotni, liedzot ar to pašu viņam radīt?

Visiem tiem, kuri ir sasnieguši panākumus dzīvē, ir viena kopīga iezīme. Nav svarīgi, vai tā ir māksla, zinātne, pavārmāksla, tomātu audzēšana vai kāda cita darbības joma. Vienmēr nemainīgi ir viena lieta – bērns sāka kaut ko darīt, un viņam netraucēja! Viņam neatņēma tiesības uz darbu. Viņam neatņēma instrumentus un nesūtīja uz „rezervistu soliņu” tajā spēlē, ko sauc par dzīvi. Un viņš apguva spēles noteikumus un sāka spēlēt.

Bet tas, kurš tā arī paliks dzīves nomalē, kuram atņēma stāvokli, kas ļauj radīt, tā arī paliek tur sēdēt.

Viss, ko viņš tagad var, ir saņemt tiesības uz pabalstu, tātad tiesības – turpināt sēdēt uz rezervistu soliņa bez cerībām jelkad iesaistīties spēlē.

Dzīve ir velnišķīgi interesanta spēle!

Ļaujiet saviem bērniem to spēlēt ar pilnu krūti!