Variācijas par baleta tēmu
- Detaļas
- Autors Jeļena Kordževa
Čaikovskis...
«Apburtā princese»...
Operas teātris...
Laikam katram šie vārdi izsauks savu īpašo asociāciju, ko izsauc saskarsme ar skaisto.
Savulaik katrs no mums ir pirmo reizi pieskāries baleta mākslai. Kāds – vēl bērnībā, kāds cits – jau būdams pieaudzis. Domāju, jums ir pazīstama šī gaidīšanas sajūta, kura tevi pārņem, tikko esi ienācis cēli brīnišķīgajā teātra ēkā, kur pat sienas izstaro mākslu.
Es ļoti mīlu baletu. Dažas izrādes esmu noskatījusies vairākas reizes. Sākumā – vecākiem pie rokas, vēlāk – patstāvīgi, bet vēl vēlāk pie rokas vedu jau savus mazuļus. Tomēr īsta māksla neapnīk, un laiku pa laikam mēs atkal atgriežamies tur, kur skan mūzika un uz skatuves norisinās smeldzīgā baleta māksla.
Tieši tādā veidā es atkal nokļuvu Latvijas Nacionālās operas „Apburtās princeses” izrādē. Izrādes pasakainais motīvs ir lielisks iemests tam, lai bērnus iepazīstinātu ar baleta mākslu, tādēļ foajē ir daudz mazo skatītāju. Meitenes, skaisti sasukātiem matiem, kuplās kleitiņās pašas līdzinājās princesēm. Bet zēni... Šie sniegbaltie krekli, šīs strīpainās bikses, šīs vestītes, un, protams – tauriņš, kas nemainīgi rotā jauno džentlmeni. Viņi izsauca absolūtu aizkustinājumu, un ne tikai foajē. No balkona brīnišķīgi var pārlūkot zāli, un man bija iespēja noskatīties vēl vienu izrādi „Kā bērni skatās baletu”, kurā piedalījās ne mazums jauno aktieru.
Cik labi viņi skatījās izrādi! Kā viņi juta līdzi princesei, kā centās viņu brīdināt, lai viņa neņem, neņem (!) šo vārpstiņu!
Pienāca starpbrīdis, un līdz ar to – ķermeņa ikdienišķas vajadzības, kuras pieprasīja vizīti „dāmu istabā”.
Tieši šeit, šajā mazajā telpā starp kabīnītēm un logu milzīga – pa visu sienu – spoguļa priekšā es vēroju izrādi, kurā bija tikai viens aktieris.
Viņš bija ļoti maziņš, diez vai viņam bija pat divi gadi. Un tikai tādēļ, sava vecuma dēļ jaunais džentlmenis bija atvesta nevis uz vīriešu, bet – dāmu istabu. Bet šim sīkumam nebija nozīmes, jo viņš bija patiešām džentlmenis. Viņam bija tauriņš un svītrainās bikses, zem kurām - atkal tikai vecuma dēļ - varēja uzminēt esam pamperu.
Jaunais džentlmenis bija pilnīgā sajūsmā no baleta. Kad mamma viņu bija izlaidusi no kabīnītes, viņš, kā jau tas labi audzinātam džentlmenim pieklājas, mierīgi stāvēja, gaidot dāmu. Līdz momentam, kad ieraudzīja spoguli.
Milzīgs, no griestiem līdz pašai grīdai, no sienas līdz sienai tas atklāja perspektīvu: sievietēm piepildītu dāmu istabu un – pēkšņi – viņu pašu pilnā augumā!
Mazulis – nē, mēle neklausa tā teikt, jo tomēr bija gan tauriņš, gan svītrainās bikses un veste... Jaunais džentlmenis, iespējams, pirmo reizi spogulī ieraudzīja sevi pilnā augumā. Pie kam, šis bija teātris, tikko kā skanēja mūzika un burvīgais princis skaistā apģērbā spilgti un cēli lēcienā šķērsoja skatuvi un griezās virpulī. Un te pēkšņi šis lielais spogulis un viņš, tik jauns un burvīgs. Svītrainās biksēs un tauriņā, gandrīz tikpat skaists kā princis, bet varbūt pat vēl skaistāks!
Mākslas atmodinātā mazā cilvēciņa dvēsele neizturēja. Viņš atpleta savas mazās rociņas tik plaši, cik vien spēja, un metās izpildīt baleta figūru. Tik maziņš un tik aizkustinošs šajā milzīgajā spogulī.
Kā viņš pats sev patika!
Viņam patika viss. Gan balets, gan teātris, gan mūzika, gan dejas zīmējums uz skatuves, gan pasaka, gan viņš pats – tik skaists un svinīgi saģērbts atspulgs šajā milzīgajā spogulī ar spārniem līdzīgi atplestām rokām... Viņu nesamulsināja aplausi, ar kuriem viņu apbalvoja dāmu istabas iemītnieces.
Tie bija pelnīti.
Viņš jutās piederīgs mākslai. Viņam bija par maz vien skatītāja lomas. Šajā mazajā ķermenī bija pamodies liels aktieris, kurš spēj novērtēt skaistuma spēku.
Viņš dejoja savu baletu!
