Ko mēs darām ar savu bērnu sapņiem

Detaļas

Autors Inga Cironoka

Vai esat kādreiz padomājuši, kādēļ vienādos apstākļos un ar līdzīgām dotībām vieni cilvēki sasniedz daudz, dzīvo interesantu, piesātinātu dzīvi, bet citi – meklē sociālo dienestu palīdzību un vada nožēlojami vienmuļas dienas? 

Tiesa, iemeslu var būt daudz, bet, esmu pārliecināta, ka viens no iemesliem ir tāds, ka vieniem ir bijis atļauts sapņot un realizēt savus sapņus, bet otriem – viņu un sapņi spējas tika noniecinātas.

Pavisam nesen kāds mazs zēns sagribēja mācīties spēlēt ģitāru. Mazs tādēļ, ka viņam ir tikai seši gadi un arī vecumam atbilstošs augums, bet sapnis viņam ir liels – nospēlēt bērnu dārza izlaidumā saviem grupiņas biedriem kaut ko uz ģitāras. Viņš grib tādā veidā iepriecināt savus draugus un pretī saņemt savu vienaudžu apbrīnu un uzmanību (kurš no mums gan to negrib?). Ļoti konkrēta situācija. Viņš izdarīja daudz: viņš par to pastāstīja vecākiem, viņš uzrakstīja vēstuli Ziemassvētku vecītim un, ak, laime, saņēma zem eglītes tik kāroto mūzikas instrumentu. Skaista, viņa augumam atbilstoša īsta ģitāra! Tā šajos svētkos pārspēja visas pārējās vecīša rūpīgi meklētās un nestās dāvanas. Priekam nebija robežu!

Tagad ir tik vien tāds nieks, kā iemācīties spēlēt. Arī tas tika atrisināts, internetā sameklēts skolotājs, norunāta pirmā stunda! Varu vien iedomāties, ar kādām sajūtām viņš gāja uz šo stundu! Viņš jau bija uzbūris ainu, ka pēc šīs stundas viņš varēs kaut ko nospēlēt. Skolotājs – jauns puisis, pēc sarunas var noprast, ka zina un prot ģitārspēli, vēlas dot visu labāko bērnam. Bet!...

Pēc otrās nodarbības skolotājs paziņo, ka bērnam nav motivācijas mācīties, bet bērns paziņo, ka viņam ir tikai seši gadi, tādēļ viņš vēl nemācīsies, bet pagaidīs, kamēr būs vecāks.

Kas notika? Kur palika sapnis? Viss ir vienkārši: tika pārkāpts pakāpenības princips. Jau tad, kad viņam tika pateikts, ka tagad katru dienu vienu stundu (!) būs jāspēlē ģitāra, pie tam no sākuma ir jāievingrina pirksti, kuri nu nemaz negrib klausīt, tādēļ labāk ir spēlēt vairāk kā 1 stundu, un tas, protams, ir uz izklaides – multfilmu un rotaļu – rēķina. 

Jā, no pieauguša cilvēka pozīcijas raugoties, viss ir it kā pareizi! Tā tam arī ir jābūt, ja gribi sasniegt rezultātu. Tikai šajā aprēķinā tika aizmirsts viens neliels apstāklis – bērna skatījums uz dzīvi. Vai 1 stunda bērna un pieaugušā uztverē ir vienāda? Nē, bērns vēl nejūt laiku, un stunda liekas milzīgi liels laiks. Bērnam tiek nolikts priekšā milzīgs uzdevums, kuru viņš nespēj uztvert! Iedomājieties Guliveru milžu zemē! Viņš ir maziņš, apkārt viss ir milzīgs! Tā arī bērns, taisnību sakot, arī pieaugušais, redzot milzīgu, nepārvarāmu uzdevumu, visbiežāk nolaiž rokas – „tas man nav pa spēkam!”

Paskatīsimies uz savu dzīvi! Ko mēs labprātāk darām – to, kas mums sanāk, vai to, kas mums nesanāk? Ja mums nebūtu jāpilda obligātie ikdienas darbi, bet mēs varētu darīt to, ko gribam, ko mēs tad izvēlētos? Vai mums labāk patīk darīt to, par ko mūs uzslavē, vai to, par ko gaidāms nopēlums?  Tikai godīgi...

Bieži, uzsākot kādu jaunu nodarbi, mēs savus bērnus uzreiz salīdzinām ar kādu etalonu, ideālu, korifeju. Bet viņš vēl sper pirmo soli! Kādēļ lai viņu nepalielītu? Mūsu spēkos ir vai nu bērnam radīt pārliecību par saviem spēkiem vai arī viņa cerību iznīcināt. Mēs – vecāki, skolotāji, sabiedrība – varam virzīt bērnu un atbalstīt viņu tajā līmenī, kurā viņš pašlaik atrodas, atrodot viņā labo un stiprinot viņā vēlmi darīt kaut ko vēl vairāk, vai arī pilnīgi sagraut bērna ticību sev, saviem spēkiem, un nostiprinot pārliecību, ka nav vērts neko pat uzsākt, jo vienalga nekas nesanāks.

Ņemsim par piemēru bērnu, kurš sāk kādas sporta nodarbības. Lai gan viņš labprāt dauzās visu dienu pa āru, tomēr viņš neprot tehniski pareizi skriet. Pēc nodarbības treneris par to norāda vecākiem. Pie tā kādu laiku tiek strādāts, bet bērns vēl neuzrāda tik labu tehniku, kā no viņa tiek gaidīts. Kāda var būt reakcija? „Tu pat skriet neproti, nezinu, ko lai ar tevi dara! Ja neskriesi pareizi, nedabūsi saldējumu un tagad nedēļu vairs nesēdēsi pie datora, bet katru dienu skriesi krosu!” vai arī: „Redzi, tu jau skrien gandrīz labi, vēl tikai jānoslīpē ... un būs pavisam labi. Tu taču gribi būt .... čempions?! Tad ir jāsagatavojas nākamajam treniņam kārtīgi.” Kurā gadījumā bērns ies skriet labprātīgi? Es domāju, ka otrajā, jo: 1) viņa iepriekšējais darbs tika novērtēts, 2) viņam priekšā ir pavisam neliels uzdevums un 3) viņam ne no kā nav jāatsakās.

Pirmajā gadījumā nodarbības ir uzliktas par sodu, pretstatītas kaut kam patīkam (tātad tas ir kaut kas nepatīkams). Un kurš tad grib darīt ko nepatīkamu? Vai nav labāk izvairīties? Viss patiesībā ir pavisam vienkārši, un arī no mums prasa vienlīdz daudz laika un uzmanības gan vienā, gan otrā gadījumā.

Tikai, mīļie vecāki, nedomājiet, ka pietiek ar vienu reizi, un bērns atgūs un nostiprinās ticību sev. Pareizai attieksmei ir jābūt ikdienas praksē, tai ir jābūt nemainīgai un pastāvīgai.

Mēs taču gribam, lai mūsu bērni būtu laimīgi, spētu gūt baudījumu no padarītā, justos novērtēti un saprasti. Tad palīdzēsim viņiem! Vai esam gatavi mainīties arī paši?

Ar cieņu,

Inga Cironoka