Stūrmanis

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Svētdiena.

Kamēr mamma nodarbojas ar mājas lietām, jaunais tētis laukā pastaigājas ar mazuli.

Mazulis smieklīgs, saģērbts vasaras drēbītēs, galvā koši zaļa cepurīte. Viņš sēd uz tāda paša koši zaļa velosipēda, kurš atstaroja saules gaismu.

Precīzāk, tas nav pat velosipēds, un nav arī rati – tā, kaut kas pa vidam, kaut kas nesaprotams. No velosipēda ir paņemts sēdeklis, un tieši uz tā iekārtojies mūsu varonis. Viņš pilnā sparā groza velosipēda stūri.

Bet tālāk sākas ratiņi, tādēļ, ka mazuļa kājiņas nu nepavisam nav uz pedāļiem, bet gan kaut kādā silītē, laikam drošības apsvērumu dēļ. No aizmugures šim transporta līdzeklim ir piestiprināts garš rokturis, kuru cītīgi stumj tētis, pildot virzošā spēka funkciju.

Spēku izvietojums ir saprotams: mazulis cepurītē ir stūrmanis.

Savu darbu viņš pilda pašaizliedzīgi. Piepalīdzot ar lūpām, piepūšot vaigus, un palaikam izbāžot mēles galiņu no piepūles, stūrmanis izvēlas maršrutu. Tētis neiebilst. Viņš pacietīgi stumj transporta līdzekli, pakļaujoties jaunā stūrmaņa izvēlei.

Bet stūrmani šodien interesē peļķes.

Naktī bija vētra, un, neskatoties uz karstumu, šur tur, kur asfalts ir nelīdzens, peļķes vēl nav izžuvušas.

Tieši uz tām mūsu vadītājs drošu roku virza savu aparātu!

Ir taču interesanti skatīties, kā riteņi iebrauc peļķē, kā šļakst ūdens, kā pilieni atspīd saules staros un kā peļķē izplatās viļņi. It īpaši tādēļ, ka nav ne mazākās iespējas samirkt. „Silīte” pilnīgi aizsargā sandalēs apautās kājiņas.

Tētis pakļāvīgi seko maršrutam un pat necenšas to mainīt, ja jau peļķe, tad peļķe. Galu galā, tētim ir pietiekami garas kājas un rokas, lai mazuli izvestu cauri peļķēm, tajās nemaz neiebrienot. Tiesa, laiku pa laikam tētim nākas kārtīgi pacensties, lai vienlaicīgi, nesamazinot šī dīvainā braucamrīka tempu, virtuozi apietu peļķi. Ātrums ir svarīgs jaunajam stūrmanim. Tikko kā braukšanas temps samazinājās, cepurītē ietērptā galviņa griezās atpakaļ, it kā pārbaudot, vai ar virzošo spēku viss ir kārtībā. Tētis saprata, ka nedrīkst pievilt, tādēļ ļoti centās.

Bija ļoti aizraujoši vērot šo pastaigu. Pie tam svētdienas dienā varēja nesteigties. Tādēļ mēs ar vīru neapsteidzām šo pāri, bet tam sekojām, laiku pa laikam saskatoties, vērojot kārtējo tēva akrobātisko vingrinājumu.

Uz ceļa izplūdusi Peļķe!

Liela, un izskatās, ka uz šī ceļa šāda Peļķe bija viena vienīgā. Un, protams, visas pārējās peļķes nobālēja salīdzinājumā ar šo gigantu. Peļķe lūgtin lūdzās, lai tajā iebrauktu ar šo burvīgo mazo zaļo velosipēdiņu.

Vadītājs, laikam nodomāja, ka nedrīkst palaist garām šādu iespēju, droši stūrēja savu transporta līdzekli tieši uz šīs gigantiskās peļķes, kas bija plaši iegulusī ceļa vidū,  centru.    

Es nodomāju, ka tēvs tomēr izmainīs maršrutu. Peļķe izskatījās tā, ka likās, ka „silīte”, kurā atradās mazās kājiņas, tūliņ piepildīsies ar tumšo, neskatoties uz saules atblāzmu, pārklāto ar ziedošo koku putekšņiem, necaurspīdīgo ūdeni. Izskatījās, ka nav arī nekādas iespējas apiet šo peļķi.

Tomēr es biju kļūdījusies.

Jauno tēvu nebaidīja nekādi šķēršļi.

Viņam bija sava, ļoti skaidra saprašana par to, kā ir jāaudzina bērns. Audzināšanas būtība nebija tajā, lai nesamērcētu kājas, bet gan tajā, lai mazajam cilvēkam būtu gribas brīvība un tiesības izvēlēties savu maršrutu.

Tādēļ nebija jautājuma par peļķes apiešanu.