Vienoties var par visu! Kā sasniegt maksimālu rezultātu jebkurās pārrunās 1

dogovoritsa obo vsem 1Kā labot situāciju, kas rada neapmierinātību
Lietainā 1977. gada oktobra svētdienas vakarā ierados Romā, kurp ar mašīnu nokļuvu tieši no saulainās Edinburgas (protams, izmantoju arī prāmi). Biju ārkārtīgi noguris. Tolaik sadarbojos ar vienu no ANO departamentiem, un tā darbinieki man bija rezervējuši numuru nelielā viesnīciņā.


Numuram, ko man ierādīja, bija kāds trūkums – tas bija mitrs. Taisnību sakot, pat ļoti mitrs. Jutos kā aukstā pirtī.
Bija jau vēls, man nebija spēka, un citu naktsmāju arī nebija, tādēļ apgūlos, nenovelkot drēbes, virs segas uzklāju savu mēteli un mitrā gultā pavadīju ļoti nemierīgu nakti.
Domāju, esat sapratuši: man bija iemesls būt neapmierinātam.
Kad modos nepatīkamā mitruma dēļ, domās izmēģināju runu, ko gatavojos no rīta teikt viesnīcas menedžerim. Mana iedomātā tirāde sākās ar nejēdzīgā numura aprakstu, viesnīcas īpašnieku absolūto nevērību pret manu veselību (par komfortu varēju pat nedomāt) un neticamajām summām, kādas viņi pieprasa no Apvienoto Nāciju Organizācijas. Manas runas rozīnīte bija sarkastisks joks par to, ka seno romiešu aizraušanās ar pirtīm ir nonākusi pārāk tālu – tās sāk ierīkot pat guļamistabās. Iedomātā runa beidzās ar nogurdinošā ceļojuma neticamo finālu un manām domām par romiešu viesmīlību.
Varat man ticēt: nakts laikā vairākkārt mainīju savas naidīgās runas struktūru; aizvien paaugstinājās arī to valdības struktūru, kurās gribēju vērsties, līmenis. Biju jau sācis domāt par faksa sūtīšanu uz ANO Ģenerālo Asambleju Ņujorkā vai tieši uz Drošības padomi (jūs droši vien saprotat, ka mitrums ietekmēja arī manas prāta spējas).
Ne mirkli nešaubījos: ja ne vienkāršs taisnīgums, tad mana kaislīgā runa liks menedžerim dziļi atvainoties un piedāvāt man greznus apartamentus ar marmora vannu.
No rīta, sagatavojies izteikt visu, ko domāju, lepni aizsoļoju pie administratora letes un uzsāku sarunu ar jaunekli, ap kuru vējoja tipiska romiešu valdonības un absolūtas vienaldzības pret visu (izņemot pievilcīgas sievietes) aura.
Pastāstīju viņam par mitrumu manā istabā, tomēr pietaupīju visasākos izteicienus, arī joku par romiešu pirtīm.
Kāda bija viņa reakcija? Viņš man ieteica aizvērt logu! Viņš nepiedāvāja citu numuru! Es burtiski sastingu... un atkāpos – demoralizēts un pilnībā sakauts sūdzmanis.
Tomēr, sausā citas viesnīcas numurā domājot par šo gadījumu, sapratu, ka pats vien esmu vainīgs.
JA ES PATS NEPALŪDZU CITU NUMURU, KĀPĒC GAN LAI VIŅŠ MAN TO PIEDĀVĀTU?
Ja manu problēmu risinājums bija cits numurs (un to neatrast varētu tikai tad, ja viesnīcas specializācija būtu mitras istabas), tad pateikt par to vajadzēja man pašam. Piekritīsiet, tas būtu gluži loģisks piedāvājums.
Nepasakot, kā izprotu problēmas risinājumu, es ļāvu citam cilvēkam meklēt šo risinājumu. Varat būt pārliecināti: ja atdodat iniciatīvu citam cilvēkam, ir ļoti ticams, ka viņš domās tikai par savām interesēm un meklēs savas, nevis jūsu problēmas risinājuma veidus. Tādēļ arī saņēmu jauko padomu par loga aizvēršanu.
Un absolūti garantēti tā notiek, ja jūs uzskatāt, ka sūdzībām ir nopietns iemesls, un, sabiezinot krāsas, apvainojat sarunu biedru visos nāves grēkos.
Uzbrūciet cilvēkam, un viņš aizstāvēsies.
Uzbrūciet viņam dedzīgi, un aizsardzība pārvērtīsies pretuzbrukumā.
Apšaubiet viņa kompetenci, un redzēsiet, kā viņš saplosīs jūsējo.
Aizvainojiet viņa tuviniekus, un jums paskaidros, kā ir radušies jūsu bērni.
Aizkaitinājumu nevar samazināt, to uzkurinot, un, jo ilgāk turpinās šāda viedokļu apmaiņa, jo mazāka ir iespēja, ka par savām pūlēm iegūsiet ko vairāk par sāpošu kaklu (vai arī zilumu zem acs). Ja uzticēsiet oponentam atbildību par problēmu, viņš atteiksies no jebkādas atbildības.
Piemēram, Itālijā viesnīcu, auto nomu un bagāžas glabātavu darbiniekiem piemīt nepatīkams paradums raustīt plecus un izrunāt ko līdzīgu "pr-r-r-r", kategoriski atsakoties uzņemties jebkādu atbildību vai vismaz izprast jūsu situāciju. (Tomēr tas neattiecas uz itāļu oficiantiem – viņi, neapšaubāmi, ir labākie visā pasaulē.)
Mācība ir skaidra. Laiks, kurā apdomāju kaislīgo tirādi, ir iztērēts veltīgi. Un nervu šūnas arī.
Kāda ir alternatīva? Lai risinātu sarunu par iespējām labot radušos situāciju, jums ir jāzina, kāds ir tās risinājums. Lai apdomātu, kāds šis risinājums varētu būt, ir jāsagatavojas – lūk, vēl viens iemesls netērēt laiku, lai izmēģinātu smalkus uzbrukumus cita cilvēka nekompetencei. Pārrunas par situācijas atrisināšanu notiek četros posmos:
Jūs uzņematies iniciatīvu par šo risinājumu, jo visticamāk meklēsiet to, ņemot vērā savas, nevis citu cilvēku intereses.
Pārrunām ir jāfokusējas uz šo risinājumu, nevis jāiestieg diskusijās par to, cik pamatota ir jūsu sūdzība.
Piedāvājot situācijas risinājumu, jūs pretējai pusei sniedzat noderīgu informāciju – tai nav jāmin, ko darīt, lai nezaudētu klientu.
Ir ļoti ticams, ka pretējā puse izjutīs atvieglojumu, jo jums pietiek ar mazumiņu un jūs (pretstatā amerikāņu advokātiem, kuri pieprasa miljoniem vērtas kompensācijas par "morālo kaitējumu") neizvirzāt nesamērīgas prasības.

Bookmark and Share
Top.LV