Kas ir zelta standarts un kā tas darbojās

Detaļas

Autors TeleTrade Europe

RTU docents Konstantins Kozlovskis

Finanšu tirgus eksperts,

Kompānija TeleTrade Europe

www.teletrade-dj.lv

Pēdējā laikā bieži dzirdamas runas par iespējamo atgriešanos pie zelta standarta, lai atrisinātu pasaules ekonomikas aktuālās problēmas. Diemžēl vai par laimi, atgriešanās pie zelta standarta principā, šajā ekonomisko attiecību un cilvēces attīstības etapā, nav iespējama.  Kādēļ tā, apskatīsim nākamajā rakstā, bet tagad, tiksim skaidrībā, kas ir zelta standarts un kā tas darbojās.  

Kas ir zelta standarts? Zelta standarts – tā ir valūtu kursu sistēma noteiktā valstu savstarpējo ekonomisko attiecību etapā, kuras laikā nacionālo valūtu vērtība tiek piesaistīta noteiktam zelta apjomam vai valsts, kura ir zelta standarta dalībniece, valūtai. Tādējādi, zelta standarta valstu-dalībnieču nacionālā valūta tika brīvi konvertēta (mainīta) uz zeltu pēc fiksētas cenas, bez jebkādiem ierobežojumiem uz zelta ievešanu vai izvešanu no valsts. Zelta monētas varēja brīvi cirkulēt ekonomikā kopā ar nacionālajām valūtām, kas izgatavotas no cita metāla vai papīra. Tā kā nacionālā valūta tika mainīta pret zeltu pēc fiksētas cenas, tad arī valūtu kursi, tādu valūtu starpā, bija fiksēti. Zelta standarta ietvaros, centrālajām bankām bija divas galvenās funkcijas:

•          nodrošināt brīvu nacionālās valūtas konvertēšanu uz zeltu pēc fiksētas cenas un aizsargāt šo kursu no svārstībām;
•          regulēt valsts maksājumu bilances nelīdzsvarotību (ko centrālās bankas bieži pārkāpa).
•          procentu likmes paaugstināšana padarīs aizņēmumus dārgākus, kas novedīs pie investīciju izdevumu un iekšējā pieprasījuma samazināšanās, kas, savukārt, samazinās iekšējā tirgus cenas, kas novedīs pie valsts konkurētspējas paaugstināšanās un eksporta stimulēšanas.
•          augstākas procentu likmes piesaistīs naudu no ārvalstīm, t.i. novedīs pie finanšu kapitāla ieplūšanas valstī, kas palielinās kapitāla operāciju sleju maksājumu bilancē.   

Zelta standarts klasiskā izpratnē pastāvēja apmēram no 1870. gadiem līdz 1914. gada Pirmajam pasaules karam. XIX gs. pirmajā pusē, pēc tam, kad Napoleona karu atbalss pierima, daudzu valstu naudas masa bija ārkārtēji neviendabīga – apgrozībā bija zelta, sudraba, vara un papīra monētas. Tajā laikā pie zelta standarta pieturējās tikai Lielbritānija un virkne tās koloniju, bet 1854. gadā zelta standartam pievienojās Portugāle. Citas valstis pieturējās vai nu pie sudraba standarta, vai pie bimetāliskā standarta. 1871. gadā no jauna apvienotā Vācija, gūstot labumu no Francijas maksātajām reparācijām pēc Francijas-Prūsijas kara 1870. gadā, pievienojās zelta standartam. Vācijas lēmums par pievienošanos zelta standartam, ar toreizējo ekonomisko un politisko Lielbritānijas kundzību un  attīstītajiem Londonas finanšu tirgiem, veicināja citu valstu pāriešanu uz zelta standartu. XX gs. sākumā, visas valstis, izņemot Ķīnu un dažas Centrālās Amerikas valstis, jau bija pārgājušas uz zelta standartu. Zelta standarta sistēmu izjauca Pirmā pasaules kara sākšanās. Starp Pirmo un Otro pasaules karu bija daži mēģinājumi atjaunot zelta standartu, tomēr XX gs. 30. gadu Lielā depresija ASV uz mūžiem iznīcināja šos mēģinājumus.

Kā tad darbojās zelta standarts? Zelta standarta laikā, naudas masa valstī bija cieši saistīta ar zelta apjomu centrālās bankas zelta rezervēs. Nacionālā valūta papīra veidā vienmēr tika mainīta pret zeltu pēc pirmā pieprasījuma. Fiksētā maiņas uz zeltu kursa dēļ, naudas masa valstī bija stingri ierobežota. Daudzās valstīs pastāvēja likums, saskaņā ar kuru, zelts tikai daļēji pārklāja papīra naudu, taču, jebkurā gadījumā, naudas masu ierobežoja zelta apjoms.   Valstu maksājumu bilanci tāpat regulēja zelta plūsma: valstīs ar pozitīvu maksājumu bilances saldo (t.i. eksports pārsniedz importu) bija zelta pieplūdums, bet valstis ar negatīvu bilanci izjuta zelta aizplūšanu. No ekonomikas teorijas skatupunkta, zelta standartam bija automātiski jāregulē nelīdzsvarotību valstu savstarpējās tirdzniecības attiecībās: valsts, kas strādā ar maksājumu bilances deficītu un izjūt zelta aizplūšanu, samazinās naudas masas apjomu, zelta rezervju samazināšanās dēļ, kas, savukārt, novedīs pie cenu krišanās iekšējā tirgū, un tas novedīs pie valsts konkurētspējas paaugstināšanās un eksporta palielināšanās, kas novedīs pie maksājumu bilances labošanas. Tas pats, tikai otrādāk, notiks ar valsti, kas strādā ar maksājumu bilances proficītu. Šī ideja bija zelta standarta pamatā. Tā bija teorija.

            Īstenībā viss bija daudz sarežģītāk. Valsts maksājumu bilances nelīdzsvarotības regulēšanas process var tikt paātrināts, izmantojot citus līdzekļus, bet konkrētāk, to var panākt centrālās bankas darbības. Par galveno centrālās bankas ieroci kļuva bāzes procentu likme, pēc kuras centrālā banka izsniedz naudas aizdevumus pārējām finanšu institūcijām un kas ir citu procentu likmju pamatā. Bāzes procentu likmes izmaiņas paātrinās maksājumu bilances nelīdzsvarotības regulēšanas procesu divos virzienos:  

Procentu likmju samazināšanai būs pretējs efekts. Centrālā banka tāpat tiešā veidā var ietekmēt naudas apjomu, kas atrodas apgrozībā, pērkot vai pārdodot iekšējos aktīvus, kas prasa attīstītu finanšu tirgu klātbūtni, kas toreiz pastāvēja tikai Lielbritānijā un uz zelta standarta beigām, arī Vācijā. Tādējādi, centrālās bankas darbības sniedza iespēju paātrināt nelīdzsvarotību valsts maksājumu bilancē un negaidīt to brīdi, kad ievērojams zelta skaits pārvietosies no vienas valsts uz citu.

            Kādas manipulācijas radās zelta standarta laikā? Galvenā zelta standarta problēma bija tajā, ka spēles nosacījumi netika oficiāli apstiprināti, un centrālajām bankām, klasiskā zelta standarta periodā, neoficiāli bija jārīkojas noteiktā veidā. Papildu dažādām centrālās bankas funkcijām (fiksēta kursa noteikšana un uzturēšana, brīvas naudas maiņas uz zeltu uzturēšana, bezmaksas zelta importa un eksporta atļauju izsniegšana), pievienojās zelta standarta darbības vienkāršošanas un paātrināšanas funkcija. Bija pieņemts uzskatīt, ka zelta standarts var tikt uz laiku apturēts krīzes laikā, piemēram, kara laikā. Taču tika arī uzskatīts, ka zelta standarts tiks atjaunots pēc iespējas ātrāk, tajā pašā apjomā un ar to pašu maiņas kursu.

            Patiesībā, centrālās bankas ne vienmēr sekoja nerakstītajiem “spēles nosacījumiem”.  Parasti tas izpaudās tā, ka zelta plūsmas dažreiz tika sterilizētas (citiem vārdiem, neitralizētas), kompensējot to ietekmi uz iekšējo naudas masu caur iekšzemes aktīvu pirkšanu un pārdošanu. Centrālās bankas tāpat varēja ietekmēt zelta plūsmas, izmantojot, kā šodien teiktu, arbitāžu, kas ir starpība starp zelta pirkšanas cenu vietējā zelta ieguves šahtā vai  vietējā centrālajā bankā un zelta eksporta cenu, kas iekļāva sevī eksporta apdrošināšanu, transporta izdevumus, utt. Gadījumā, ja zelta eksportēšanas vērtība bija zemāka, nekā maiņas kurss (t.i. cena, pēc kuras zelts var tikt pārdots uz ārvalstīm), tad eksportēt zeltu bija izdevīgi, un otrādāk. Runājot mūsdienu valodā, ja zelta fjūčeru tirgus atrodas kontango stāvoklī, tad izdevīgāk ir nopirkt spot-tirgū un pārdot forvardu tirgū. Centrālā banka tāpat varēja ietekmēt zelta eksporta cenu, ar mērķi palielināt vai samazināt zelta eksporta ienesīgumu un, attiecīgi, zelta plūsmu. Piemēram, banka, kas vēlas samazināt zelta aizplūšanu, varēja paaugstināt zelta eksportētāju finansējuma vērtību, kas novestu pie zelta eksporta cenu pieauguma.

            Jebkurā gadījumā, zelta standarts darbojās pusgadsimtu, neskatoties uz to, ka tam vajadzēja būt balstītam uz valsts ekonomiskās politikas godīgumu un cenu stabilitātes uzturēšanas saistībām.