.

Kādēļ nav iespējams atgriezties pie zelta standarta?

Docents RTU Konstantins Kozlovskis

Finanšu tirgus eksperts,

Kompānija TeleTrade Europe

www.teletrade-dj.lv

 

Pēdējā laikā daudzi pasaules politiķi runā par atgriešanos pie zelta standarta. Tomēr, mūsdienu pasaules ekonomikas apstākļos, atgriešanās pie zelta standarta ir pietiekami problemātiska, ja ne neiespējama. Tam ir vairāki iemesli:

  1.  Zelta apjoms ir ierobežots. Naudas masa valstī mainās atkarībā no nepieciešamības, tādējādi, regulējot makroekonomiskos procesus. Zelta standarta laikā, nacionālās valūtas apjoms ir stingri piesaistīts zelta apjomam, kas atrodas centrālo banku rezervēs. Kur lai to ņem, ja iegūtā zelta apjoms pasaulē ir ļoti ierobežots. Pēc World Gold Council statistikas, summārais iegūtā zelta apjoms  visas cilvēces vēstures laikā, sastāda apmēram 160 tūkstošus tonnu (sk. Att. 1), kas ir apmēram 5 triljoni eiro.
  2. Zelta piedāvājums ir ierobežots. Zelta standarta laikā naudas masas apjoms ir stingri piesaistīts valsts rezervju zelta apjomam. Lai palielinātu naudas masu valstī, nepieciešams papildināt zelta rezerves. Vai tas ir iespējams? Saskaņā ar World Gold Council statistiku, ikgadējais zelta ražošanas apjoms sastāda apmēram 4.4 tūkstošus tonnu, no kurām apmēram 3 tūkstošus tonnu sastāda jaunais zelts, kas iegūts zelta raktuvēs, un apmēram tūkstoti – pārstrādātie zelta metāllūžņi. Turklāt, juvelierrūpniecības un tehnoloģiskajām vajadzībām aiziet nedaudz mazāk kā 3 000 tonnu. Centrālās bankas ik gadu iepērk apmēram 400-500 tonnas zelta, kas sastāda apmēram 12-15 miljardus eiro uz visām pasaules valstīm. Piemēram, saskaņā ar ASV FRS statistiku, naudas apjoms apgrozībā no 2014. gada janvāra, ik mēnesi pieaug apmēram par 30 miljardiem eiro. Kā redzams no statistikas, tikai ASV ekonomikas mēneša naudas pieprasījums pārsniedz gada pasaules zelta piedāvājumu vairāk kā 2 reizes. Tādēļ ikgadējā zelta ražošana nespēs nodrošināt attīstīto valstu vajadzības, nerunājot jau par attīstības valstu vajadzībām, tādām kā Ķīna, Indija un Pakistāna, kur katrā iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljardu.   Tāpat bezjēdzīga ir daļēja naudas masas nosegšana.  
  3. Zelta tirgus cenas volatilitāte. Mūsdienu ekonomika ir ļoti attīstījusies, salīdzinot ar 19. gadsimta un pat 20. gadsimta sākuma pasaules ekonomiku. Informāciju tehnoloģiju attīstība ļāva attīstīt finanšu tirgu līdz pavisam citam līmenim. Finanšu krīzes, spekulācijas, vispasaules nestabilitāte un citi procesi rada ļoti augstu zelta tirgus cenas volatilitāti. Ja nacionālā valūta būs stingri piesaistīta zeltam, tas radīs sava veida nelīdzsvarotību valstu savstarpējās tirdzniecības attiecībās. Zelta cenas volatilitāte bija viens no iemesliem, kādēļ notika atteikšanās no zelta standarta.
  4. Mūsdienu ekonomikas funkcionēšanas makroekonomiskās īpatnības.  Attīstītajās un attīstības valstīs nepieciešama kontrolējama inflācija. Piemēram, ES un ASV mēģina noturēt inflāciju 2% gadā līmenī. Kontrolējamai inflācijai ir milzīga pozitīva nozīme valsts attīstībā. Stingras piesaistes zeltam gadījumā, inflācija nebūs iespējama, jo zelta standarts nodrošina cenu stabilitāti. Lielbritānijas gadījums parādīja, ka valsts zelta rezervju kontrolēšana, risinot tirdzniecības deficīta problēmu, var ietekmēt un ietekmēs valsts ekonomisko attīstību, radot nelīdzsvarotību un finanšu krīzes. Īsāk sakot, mūsdienu ekonomika atrodas tādā attīstības etapā, ka zelta standarta ieviešana būs pretrunā ar valstu savstarpējo tirdzniecības attiecību mūsdienu ekonomiskās iekārtas sistēmu un to ekonomisko attīstību.
  5. Uzticība un mūsdienu konkurence starp valstīm. Zelta standarts paredz stingru kopējo nosacījumu ievērošanu. Maz ticams, ka tādas valstis kā ES, ASV, Japāna un  BRICS valstis (Brazīlija, Indija, Ķīna un DĀR) strādās roku rokā, upurējot savu ekonomisko attīstību. Jo mūsdienu konkurence pasaules tirdzniecībā balstās ne tikai uz darba ražīgumu, ražošanas kapitāla intensitāti un tehnoloģisko pārākumu, to var ietekmēt arī nacionālās valūtas kursa pazemināšana vai paaugstināšana. Finanšu grūtību laikā, valsts var mazliet devalvēt savu valūtu, stimulējot eksportu, kas provocē valūtu karus starp valstīm. Tādējādi, uzticība un konkurence starp valstīm diez vai ļaus ieviest zelta standartu.

attels1 lv

Att. 1 Summārais iegūtā zelta apjoms visas cilvēces vēstures laikā

Ar aptuveno cenu 965 eiro par Trojas unci, sanāk, ka valstu zelta rezerves nodrošina naudas masu tikai 890 miljardu eiro apmērā (sk. Att. 2).  

attels2 lv 

Att. 2 Zelta apjoms naudas izteiksmē, EUR

Salīdzinājumam, naudas apjoms, kas ir apgrozībā ASV (naudas agregāts M1), saskaņā ar FRS statistiku, 2014. gada aprīlī sastādīja 2 777.80 miljardus ASV dolāru, t.i., apmēram 3 triljoni, kas ir daudz vairāk par visu pasaules valstu zelta rezervēm. Tādējādi, zelta vienkārši fiziski nepietiks, lai pilnībā nosegtu nacionālās valūtas. Piemēram, saskaņā ar Latvijas Bankas gadapārskatu, 2013. gadā Latvijai piederēja apmēram 7.74 tonnas zelta, kas nosedz apmēram 240 miljonus eiro no 630 miljoniem, kas bija apgrozībā 2013. gadā. Kā redzams no statistikas, atgriešanās pie zelta standarta pilnā apmērā nav iespējama, principā, banāla fiziskā zelta trūkuma dēļ. Daļējai nacionālo valūtu nosegšanai ar zeltu nav praktiskas jēgas.

Kā redzams no veiktās analīzes, zelta standarta ieviešana šajā pasaules ekonomikas attīstības posmā ir utopija, nevis noderīgs instruments, lai nodrošinātu ekonomiskā pieauguma noturību visā pasaulē un katrā valstī atsevišķi.

Bookmark and Share

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Top.LV