Kaķa gods

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Neapšaubāmi, viņš bija Pats Galvenais. Kā jebkurš kaķis, viņš uzskatīja šo māju pilnīgi par savu, visiem pārējiem viņš laipni atļāva izmantot viņam piederošo telpu.

Ko lai saka, lielais trīskrāsainais skaistulis Muris ir jebkuras uzmanības cienīgs. Ar laiku viņš bija radījis sev patīkamu un nesteidzīgu dzīvi, kas bija aprīkota ar visneiedomājamākiem paradumiem un dīvainībām. Viņam bija savas bļodas, savs atpūtas krēsls, savi „džungļi” – personīgais laukumiņā uz palodzes starp alveju un ģerāniju, ar vārdu sakot, viņam bija viss, kas nepieciešams patīkamai dzīvei sevi cienījošam runcim.

Kā jau vienmēr, pēc vakariņām Muris ieņēma savu novērotāja vietu „džungļos”.

Starp visu to, dzīve saimniecībā ritāja savu ierasto gaitu.

Tas turpinājās tikmēr, kamēr Reksis, milzīgs melns kaukāzietis, dedzīgi sargājot viņam ierādīto teritoriju, nesāka satraukties. Nevarētu teikt, ka viņš stipri rēja, bet arī par mierīgu viņa uzvedību nosaukt nevarēja. Reksis uztraucās un visvisādi centās piesaistīt galvenā cilvēka – vecmāmuļas – uzmanību. Viņš te iesmilkstējās, te ievaidējās tā, ka vecmāmuļa steidzās pie viņa.

Rekša satraukuma iemeslu vecmāmuļai ieraudzīt uzreiz neizdevās. Varēja redzēt, ka suns nervozē un skatās uz vārtu pusi, bet neko aizdomīgu ieraudzīt viņa nevarēja. Negribot večiņa piegāja pie žoga.

Kāda skaņa, vāji ieskanējusies vakara nokrēslī, lika vecmāmuļai pielikt soli. Atvērusi vārtus, viņa tik tikko neuzkāpa virsū satraukuma vaininiekam.

Mazulis, mazmazītiņš kaķēns, dūmakains un ar smailu astes galiņu gulēja teju pie pašiem vārtiņiem un raudāja. Nezin, kas bija pie vainas, vai nu kaķēna krāsa vai vakara migla, bet vārds kaķēnam bija iedots uzreiz, un tas pielipa viņam uz mūžu.

-         Dūmiņ, no kurienes tu esi uzradies?

Vecmāmuļa paņēma raudošo pelēko kamoliņu un paraudzījās apkārt.

Paiešām, viņam nebija no kurienes uzrasties. Māju apkaimē, kādus trīs kilometrus uz katru pusi, nebija nevienas apdzīvotas vietas. Tādu gabalu nostaigāt viņam vēl nebija pa spēkam. Nu, labi, nav svarīgi, ja arī kāds viņu te bija pametis, vai arī vēl kā citādi viņš te nonāca, bet te nu viņš bija – izsalcis, nosalis un nobijies mazulis, un ar to kaut kas bija jādara.

Saimniecībā, kur ir govis, vēl vienam kaķēnam jau gan pietiks piena. Tā ka par to, ar ko barot, jautājumu nebija, un večiņa aiznesa kaķēnu uz māju.

Muris laikam jutās apstulbis, kad no saviem novērotāja augstumiem ieraudzīja, ka vairs nav vienīgais kaķis šajā mājā. Viņu vairs neinteresēja skats pa logu. Aiz ģerānijas paslēpies, zaļo acu pāris cītīgi vēroja jezgu, ko šis mazais raudošais svešinieks bija ienesis. Tas tādēļ, ka kaķēns turpināja raudāt. Vecmāmuļa ātri, no kaut kādiem mājās esošiem veciem krāmiem, sameistaroja knupi un sāka mazuli barot. Viņš ēda čmakstinot, varēja redzēt, ka, pie vārtiņiem sēžot, bija izbadējies. Kad pabarošanas jautājums nokārtots, bija jādomā par „dzīvokli” šim jaunajam iemītniekam.  Veca kaste un kaudze vecu drēbju – jautājums ātri tika atrisināts. Vecmāmiņa, novietojusi kasti ar mazuli drošā vietā, devās uz virtuvi iedzert tēju pēc tāda pārdzīvojuma.

Bet kaķēns turpināja raudāt. Vai nu viņam bija auksti, vai nu bail, vai, kā tas mēdz gadīties mazuļiem – sāpēja vēderiņš, vai nu bija vēl kādi iemesli, bet raudas nemitējās.

Muris ilgi pretojās. Nezinu gan, kādiem kaķa vārdiem viņš sevi pierunāja, ka tas viss nav viņa darīšana, bet kādas piecpadsmit minūtes viņš sēdēja savos „džungļos”, tēlojot, ka viņu – Galveno mājas Kaķi –visādi sīkuļi pavisam neskar.

Bet, kā saka „sirds nav no akmens”. Arī Mura sirds tomēr neizturēja šo žēlabaino raudāšanu un ūsainā „mačo” ieradumi padevās sūrās nepieciešamības priekšā. Viņš slinki nolēca no palodzes un devās pie kastes, no kuras skanēja raudas. Viņš gāja lēni, vilkdams kājas, pats sev un visiem iespējamiem skatītājiem demonstrēdams nevēlēšanos iejaukties, līdz pēdējam cerēdams, ka kāds pienāks ātrāk un atpestīs viņu no nepieciešamības kaut ko darīt. Bet... nekas nenotika, neviens nesteidzās palīgā.

Bija jāuzņemas atbildība. Pieauguša kaķa atbildība par mazo, lai arī svešo, bet nu jau „savējo” kaķēnu, kas ož pēc silta piena un mājām. Muris ielīda kastē. No sākuma viņš ķērās pie higiēnas un aplaizīja kaķēnu. Viņš laizīja ilgi un cītīgi, liekas, ka viņš bija nolēmis, ja jau reiz ķēries pie lietas, tad jāpadara darbs labi un kārtīgi.  Kaķēns izbrīnījies, no sākuma ieraudājās skaļāk, bet pēc tam pieklusa un nepretojās. Acīmredzot, attiecībā uz tīrību nekādu domstarpību viņiem nebija. Taču tikko kā Muris bija pabeidzis procedūru, kaķēns atkal ieņaudējās. Laikam noguris un nobijies nevarēja bez mammas iemigt. 

Jā... Varēja redzēt, ka Muris risina problēmu: „Ko lai dara tālāk ar šo ņaudošo sīkaļu?” No vienas puses – Galvenā statusā tam, kā saka, nepiedien „smērēt ķepas”, bet no otras puses – ko tad lai dara? Un vēl piedevām, atbildība, kas reiz ir tikusi paņemta, ir pastāvīga lieta. Tā nu Muris pieņēma lēmumu. Viņš paņēma kaķēnu uzmanīgi aiz krāgas, iekārtoja ērtāk mīkstajā guļā un uzlika viņam virsū savu ķepu. Tas ir, viņš blakus neapgūlās, bet tai pat laikā iezīmēja savu klātbūtni, pieaugušā aizbildniecību pār mazuli.

Kaķēns pārstāja raudāt. Viņš gandrīz uzreiz aizmiga stiprā un saldā miegā, kā mēdz gulēt tikai noguruši bērni.

Muris, uzmanīgi palūkojies apkārt ar savām zaļajām acīm, klusiņām noņēma savu lielo, un, kā izrādījās, labsirdīgo un drošo ķepu, atgriezās savos „džungļos” un ņēmās uzmanīgi pētīt jau tumšo pagalmu, tēlojot, ka nekas nav noticis un šīs sīkais kaķis viņu ne mazākā mērā neuztrauc.

Pilnībā iegrimis tumšā pagalma izpētē, viņš tikai vieglītiņām uzmeta aci istabā ienākušajai vecmāmiņai – vai tā nebija redzējusi viņa kaunu? Bet nē, vecmāmuļa neko nebija ievērojusi. Tā ka kaķa godam nebija nodarīts nekāds posts.

Arī rīt un parīt, un katru aizejošās vasaras vakaru vecmāmuļa devās dzert tēju, atstājot kaķēnu istabā, it kā nemaz nenojaušot, ka trīskrāsainais skaistulis Muris godīgi pilda ūsainā aukļa lomu.

Pēc tam, kad kaķēns aizmiga, Muris iekārtojās savos „džungļos” un tēloja, ka nekas nav noticis.

Ir dažādi viedokļi par to, kas ir pareizi, un kas – nepareizi. Iespējams, ka pieaugušam kaķim nemaz nav pareizi būt par aukli. Bet stiprai un labsirdīgai dzīvai radībai ir tik dabīgi uzņemties atbildību par mazākajiem, ka nav svarīgi, vai tu esi kaķis vai cilvēks.

Galvenais, tu esi atnācis palīgā!