.

Minotaura labirints. Latvijas stāsti un leģendas.

minotaursMarkam Andrejevičam patīk papļāpāt. Nolasīja man izglītojošu lekciju par uzcītības lietderību.

Kāds centīgs puisietis no cepumu bodītes ar grūtībām sapelnījis miljonus un arheoloģijas profesora amatu. Viņa māte bija bagāta, bet vāju veselību, nepārcieta infekciju. Tēvs kalpoja par mācītāju, tomēr garīgais amats netraucēja viņam palaist vējā

sievas atstāto naudu, kas bija domāta bērnu audzināšanai.

Henrija Šlīmaņa stāsts sākās tad, kad viņu piekautu atrada jūras krastā. Tas notika netālu no Amsterdamas. Viņam bija astoņpadsmit. Viņš pats apgalvoja, ka braucis kā kuģa puika uz Venecuēlu. Kuģis iekļuvis vētrā un nogrimis. Tomēr visdrīzāk jaunekli vienkārši aplaupījuši un sadevuši pa galvu. Šlīmanis bijis enerģiskāks par paviānu un urķīgāks par terjeru. Vēlāk ir rakstījis, ka cītīgi strādājis, jo bezdarbība padarot traku. Iekārtojies par kurjeru, uzkalpojās līdz pārvaldniekam. Trīs gadu laika iemācījās septiņas valodas un divdesmit četru gadu vecumā jau pārstāvēja Holandes tirgotāju intereses Pēterburgā. Uzsāka savu biznesu, tirgoja Čīles salpetri un citu rūpniecisku ķīmiju. Apprecēja advokāta meitu Jekaterinu Ližinu. Klusā meitene pēkšņi izrādīja tik mežonīgu dabu, ka Šlīmanis no viņas aizbēga uz Kaliforniju. Tur, atverot banku zelta meklētājiem, viņš dubultoja savu īpašumu.

Vēlāk nodarbojās ar ieroču pārvadāšanu caur Mēmeli (tagadējo Klaipēdu). Krimā bija karš, cars pirka daudz un par dārgu cenu. Šlīmanim veicās tā, kā veicas tikai īstiem darbaholiķiem. 1853. gadā Mēmele nodega līdz pamatiem, vienīgās mājas, kas palika veselas, bija Šlīmaņa noliktavas.

Vienreiz sazagās tā, ka Aleksandrs III personīgi draudēja viņu pakārt. Šlīmanis uzspļāva likumiem un noteikumiem, nodarbojās ar kontrabandu. Falsificēja dokumentus. Lai šķirtos no Ližinas-Šlīmaņa kundzes saorganizēja viltus lieciniekus. Otro sievu viņš nopirka par 150 tūkstošiem dolāru. Savā „antīkajā periodā” viltoja bagātību krātuves un paziņoja izraktās lauskas par Agamemnona un pat Ahileja personīgajām mantām. Fiktīvos Priama dārgumus viņa sieva mēģināja pārtikas grozā iznest cauri muitai, bet netika galā ar zelta svaru.

Šlīmanis apgāja apkārt pasaulei, kļuva slavens kā poliglots un nomira Neapolē ārstu neapķērības dēļ. Viņam zārkā ielika „Iliādas” un „Odisejas” sējumus. Viņa pēdējā sieva bijusi kāda jauna grieķiete.

Mūsu kapteinis Hehts, protams, ir daudz seklāks un vājāks, tomēr viņš sekoja Šlīmanim un it visā viņu atdarināja. Piedalījās izrakumos. Acīmredzot piemiņai paķēris līdzi pāris grabuļu. Pēc tam pēkšņi parādījies Rīgā. Uzbūvēja  ārkārtīgi dārgu namu ar antīkām figūrām uz fasādes. Kā arhitektu uzaicināja jūgendstila klasiķi Mihailu Eizenšteinu. Starp citu, arhitekts ir slavenā Sergeja Eizenšteina, tā paša, kurš uzfilmējis pa pakāpieniem lēkājošos ratus, tēvs.

Jūgendstila būtība, katram gadījumam, - vienkāršas ģeometriskas formas ar bagātīgu dekoru. Fasādes ir rotātas ar akmens maskām, bareljefiem,  monogrammām un augiem. Pēc nama noformējuma var uzzināt, ar ko nodarbojas saimnieks. Arhitektam būs cirkuļi un tupusi, gubernatoram – ērgļi. Hehta nams ir dāsni rotāts ar sievietēm hitonos un kailiem atlētiem ar šķēpiem rokās. Un, protams, arī vēršu galvas. Nosauca par „Minotaura namu”. Otrais un trešais stāvs tika atvēlēts restorānam, Centrā bija ieplānota liela zāle dejām un uzvedumiem. Pa ēkas perimetru – labirints. Gaiteņu savijums un kabineti strupceļos. Katrs stūrītis tika veltīts mītiskajam personāžam. Hērakla kabinetā bija noklātas lauvas ādas, Gorgonas istabā – spoguļi un lampas ar čūsku galvām. Bez galvenajām durvīm kabinetos bija arī slepenās durvis kalpotājiem. Durvis bija noslēptas ar aizkariem, un apmeklētāji tika nobiedēti, oficiants negaidot tajās parādoties. Tāpat arī nozuda, it kā izejot caur sienu. Tajā bija īpašs šiks. Haldieši staigāja sarkani melnā apģērbā un ragainās cepurītēs.

Kāpnes, kuras atradās aiz slepenajām durvīm, veda uz trešo stāvu, tur atradās virtuve un papildus telpas. Pie durvīm cilvēks buļļa maskā sagaidīja apmeklētājus uz izveda tos cauri labirintam līdz vajadzīgajai istabai. Tas bija Minotaurs pats personīgi. Pēc vakariņām pavadīja atpakaļ. Neviens nezināja pilnu kabinetu sarakstu. Personāls tika piestiprināts pie noteikta ēkas spārna un viņiem tika liegts mainīties. Vēl vairāk, periodiski istabas tika pārformētas. Klients, kurš gribēja katrā ziņā apmeklēt visus kabinetus, gāja uz restorānu ka uz darbu. Iestāde bija populāra, rīdzinieki pierakstījās pusgadu iepriekš.

Vēl Hehts izplatīja baumas par to, ka vienā no telpām glabājas šķirsts ar slavenā puscilvēka-pusbuļļa mirstīgajām atliekām un ka tas izskatās pēc dekoratīvas figūras. Alkatīgie klienti uz labu laimi no restorāna zaga atribūtus: skulptūras, kausus, lādītes. Hehts to uzskatīja par prezentu reklāmu un aizliedza pārmeklēt klientus. Apmeklētāji čiepa sīkumus, cik nu kuram ļāva sirdsapziņa. Vēl viņš stāstīja, ka viņam ir izdevies izliekt telpu un ka viņa labirints esot bezgalīgs. Bet jūs taču saprotat!? Pēc tam notika Pirmā pasaules revolūcija un buržuju sabiedriskā ēdināšana izputēja. Hehts pazuda. Nekāds jaunais viņš arī vairs nebija.  Divdesmitajos gados mantinieki centās atjaunot iestādījumu, bet tā kā viņiem trūka fantāzijas, izputēja. Bizness izjuka.

Mūsdienās visos ēkas stāvos, izņemot otro un trešo stāvu, atrodas biroji. Restorāna vietā visdrīzāk ir putekļi un zirnekļu tīkli. Pilsētā sačukstas, ka pa labirintu klīst Minotaura gars. Kāds to pat esot redzējis pa logu, tā teikt, tas tur dzīvo. Esot ticis laukā no šķirsta. Tauta ar prieku attīsta Hehta radītās fantāzijas.

Bookmark and Share

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Top.LV