.

Ķermeņa valoda

310085 2781926756468 1507184041 31923183 1934207993 nIntervija ar 2012.gada pasaules čempionāta pusfinālistiem Niku Bero un Edvīnu Astahovu.

Daži vārdi par pāri – skaisti, jauni, ne vecāki par 18 gadiem. Nika – spoža, lokana, ekspresīva. Edvīns – atturīgs, noslēpumains, romantisks.

No pirmā acuskatiena – pilnīgs pretstats viens otram, bet tai pašā laikā – pāris, kurā viens precīzi uzmin otra nodomus un atbalsta, turklāt – ļoti viegli un dabīgi.

- Ko tiesi jūs dejojat?

Nika: „Balles dejas. Specialitāte - Latino. Tā ir samba, rumba, ča-ča-ča, pasadoble, džaivs.”

- Džaivs arī ir latino? Tas vairāk izskatās kā Ziemeļamerikas deja.

Nika: ”Jā, tas ir nācis no ASV, bet pieskaitāms latino grupai.”

-  Kā tas notika, ka jūs sākāt dejot ?

Edvīns:” Es sāku dejot jau bērnudārzā – no 5 gadu vecuma. Sākumā nepatika, likās, ka dejas nav domātas zēniem. Bet līdz 6 gadiem izmēģināju un iepatikās, sapratu, ka deja var būt arī vīrieša nodarbošanās.”

- Bet ja veselu gadu nepatika, tātad, vecāki uzstāja?

Edvīns (smejas): ”Man nebija citas izejas. Mamma agrāk dejoja baletu, un ļoti gribēja, lai es dejotu. Un mamma bija arī bērnudārza vadītāja. Un viņa dārziņā organizēja deju stundas. Tajā laikā tas bija ļoti “kruti”. Tā kā nedejot – nu nekādi neizdotos.”

- Tas ir – jums bija grūta bērnība?

- Var teikt arī tā, smaida Edvīns.

Nika: „Es esmu no Ukrainas, no Doņeckas. Dejot sāku no 6.5 gadiem pēc pašas vēlēšanas. Vecāki veda mani uz mūzikas nodarbībām, bet man nepatika. Un reiz kaut kā starpbrīdī es no balkona ieraudzīju, kā trenējas deju grupa, un es pati palūdzu mammai, lai mani uz turieni aizved. Un nākošajā dienā – jau dejoju!”

- Kā Jūs nokļuvāt Rīgā?

Edvīns: „Tas biju es, kas viņu atrada. Pirms diviem gadiem. Man bija ļoti smaga situācija ar partnerēm. Gada laikā nomainīju trīs partneres- tas ir ļoti daudz. Sākumā aizbraucu uz Itāliju, bet raksturi ar itāļu dejotāju nesaderēja, temperaments pilnīgi neatbilda. Pēc tam – Anglijā pamēģināju kļūt par pāri ar poļu meiteni, arī neizdevās. Atgriezos Latvijā – bet arī šeit nesanāca. Tā kā vajadzēja kaut ko steidzīgi darīt. Un Nikai arī pusgadu nebija partnera. Viņa uzrakstīja sociālajos tīklos. Tā mēs atradām viens otru.”

374436 2781927556488 1507184041 31923184 1356970394 n
- Kā, iepazināties internetā un ar to bija pietiekoši?

Nika: „Nē, protams! Mēs sarakstījāmies. Edvīns man atsūtīja savu video. Es paskatījos un izplūdu asarās no laimes. Un mēs nolēmām, ka mums jāpamēģina radīt deju pāris.”

Edvīns: „Es paņēmu līdzi treneri – Jevgēņiju Arapočkinu – un mēs braucām uz provēm Ukrainā. Divas dienas mēģinājām. Kaut gan man pašā sākumā bija skaidrs, ka nekas nesanāks. Nika – ar raksturu, es – ar raksturu – abi līderi, tā kā kopā pieslīpēties – gandrīz neiespējami. Un atvadas lidostā bija ļoti vēsas, nu apmēram tā: “Sazvanīsimies”, abi zinājām, ka nē – pāra nebūs.”

- Bet pāris tomēr sanāca. Kas tad mainījās?

Nika:” Mēs ļoti labi izskatījāmies pārī. Jau no paša sākuma no malas bija redzams, ka mēs esam atradums viens otram. Tas bija redzams video, to redzēja Edvīna treneris, to redzēja mani vecāki. Tā nu ar Edvīnu visu ceļu strādāja treneris Jevgēņijs. Izskaidroja un parādīja, ka pāris, praktiski jau ir izveidojies, bet viss pārējais nav svarīgi.”

Edvīns:” Es arī sākumā biju pilnīgi pret. Bet runāju ar Jevgēņiju un paskatījos ierakstus. Uzreiz bija redzami Nikas kā partneres plusi. Es aizsūtīju video treneriem, pie kuriem strādāju līdz Jevgēņijam, viņi – 14-kārtēji pasaules čempioni, autoritātes. Arī viņi teica: “Super!” Tā ka es pats ļoti sagribēju dejot ar Niku.”

525218 389409781077271 225198254165092 1475618 637256175 n- Un kā tad Jūs pārliecinājāt viņu? Viņa taču bija pret!

Nika: „Es domāju, ka Edvīns ir stipri lecīgs, bet Edvīns domāja, ka lecīga esmu es. Bet pēc pāris nedēļām Edvīns piezvanīja un teica: “Es nopirku biļetes. Pēc divām dienām es aizbraukšu Tev pakaļ.”

- Un Jūs uzreiz piekritāt? Un vecāki atlaida?

Nika: „Mamma mani pati pārliecināja. Vecāki nebija pavisam pret, viņi saprata, ka tā ir mūsu iespēja. Pirms tam mani aicināja uz Itāliju, bet tētis kategoriski bija pret. Bet par Rīgu – piekrita.”

Edvīns:” Un es pierunāju. Parunāju ar tēvu, pateicu, ka es uzņemos visu atbildību.”

- Cik tad Jums toreiz bija gadu?

Edvīns :“Sešpadsmit. Bet tas nav svarīgi. Es biju gatavs uzņemties atbildību, un tēvs to saprata.”

- Bet bija taču vajadzīgs laiks, lai saņemtu vīzu. Kāda Jums ir vīza?

Nika: “Jā, vēl 1,5 mēnesi mēs formējām visus dokumentus. Šajā laikā izveidojām vienu kompozīciju. Edvīna treneris Jevgēņijs Arapočkins ļoti palīdzēja. Viņš uzaicināja mani no Dance Academy uz mācību laiku. Viņš vispār palīdzēja ļoti daudz – veidoja horeogrāfiju un pat – samierināja mūs. Iesākumā tas bija ļoti nepieciešams. Tā nu mēs jau divus gadus trenējamies kopā Dance Academy. Vispār palīdzēja visi. Man taču bija tikai 16 gadi, kad aizbrauca prom no mājām uz svešu valsti, tā ka viegli nebija.”

- Tātad - Jūs tagad visu laiku esat Rīgā?

Edvīns: “Nē, vasarā uz 4 mēnešiem bijām aizbraukusi uz Honkongu. Tur mans bijušais treneris strādā. Mēs braucām izmēģināt sevi, patrenēties. Bija grūti, uzreiz pieaugušo dzīve, treniņi un trenera darbs.”

546710 389409657743950 225198254165092 1475614 1785212303 n
- Jums ir dažādi trenerī. Tas ir labi vai slikti?

Edvīns: “Skatoties, kādā vecumā. Bērnībā labi, ja treneris ir viens, viņš veido ne tikai deju, bet arī raksturu. Bet vēlāk jau gribas paplašināt savas iespējas un paskatīties, ko vēl var iemācīties.”

- Tas bija jūsu pirmais ārzemju komandējums?

Edvīns: “Nē, pirmais ārzemju brauciens – uz Honkongu – bija 14 gadu vecumā. Mamma vēl tagad brīnās, kā viņa uzdrīkstējās mani tādā vecumā palaist vienu tik tālu.

-      Braucienu organizēja mamma?

Edvīns: “ Nē, es pats. Mans bijušais treneris aizbrauca uz Honkongu, un es ar viņu sarunāju, ka aizbraukšu patrenēties. Es 4 gadus katru vasaru lidoju pie viņa uz Honkongu. Bet 15 gados aizbraucu uz Itāliju, jo tur bija partnere. Bet ne uz ilgu laiku – tikai uz 4 mēnešiem. Es jau teicu – ar viņu nekas nesanāca. Pārāk dažādas mentalitātes. Pēc tam veselu gadu pēc trenera uzaicinājuma braucu uz Angliju, ņēmu stundas, uzasināju tehniku.”

- Un kādi ir rezultāti tik neatlaidīgam darbam? Ko jūs jau esat sasniegusi?

Nika: “Mēs bijām turnīru uzvarētāji Venēcijā, Polijā, Šveicē, Lietuvā. Bet šajā gadā mēs iekļuvām pasaules čempionāta pusfinālā.”

- Bet kādi ir nākotnes plāni?

Edvīns: “Par ilgtermiņa plāniem pašlaik nestāstīsim. Šajā gadā gatavojamies čempionātam Lielbritānijā, turnīriem Krievija, Ukrainā, Angilja. Un turpinām attīstīties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka treneris ar mums ļoti daudz strādā.”

- Treneris Jevgēņijs Arapočkins? No Dance Academy?

Nika: “Jā! Es esmu viņam ļoti pateicīga. Viņš man ir ne tikai treneris, bet arī – audzinātājs. Jebkurā grūtā brīdī viņš palīdzēja tikt galā ar daudzām grūtībām. No vīzas un uzturēšanas atļaujas līdz sadzīves jautājumiem un mierīgām attiecībām ar Edvīnu.”

Edvīns: “Jevgēņijs Arapočkins – mans bērnības treneris gadus 7-8, tiesa, ar pārtraukumiem. Viņš ir viens no tiem retajiem dejotājiem, kurs ir ne tikai dejotājs, bet arī īsts pedagogs un personība. Viņš daudz labāk par mums ir spējīgs pārvarēt grūtības, tā ka jebkurā sarežģīta situācijā viņš palīdz. Var gan morāli uzmundrināt, gan ieteikt deju. Ja mēs esam kaut kur sapinusies, viņš ir pirmais, pie kura mēs vērsāmies pēc palīdzības.”

556142 389409624410620 462046837 nNika: “Viņš šajos divos gados ir mūs izmainījis, atradis tādu darba taktiku, pateicoties kurai mēs varam dejot, nevis strīdēties. Mēs ar Edvīnu, pateicoties Jevgēņijam, esam ļoti izmainījusies.”

- Cik saprotu, daudzējādā ziņā  jūs jau esat izveidojusies kā profesionāļi. Ko jums dod deja?

Nika:”18 gadi, tas ir laiks sava personīgā stila meklēšanai, savas personības veidošanās un tā atspoguļošanās dejā. Tagad ir tā, ka dejas vairāk ir sports nekā māksla. Bet patiesībā deja – tas ir daudz vairāk nekā sports, un mums gribas to parādīt.”

- Bet ko jūs redzat dejā?

Nika: ”Dejā es varu būt patiesa – tāda, kāda es esmu sevī.”

Edvīns: ”Personība. Izteikt personīgās emocijas – bez viltus.”

Nika: “Katrā dejā ir jābūt vēsturei, ir jābūt redzamam, kādēļ tu dari to vai citu. Deja – tā ir ķermeņa valoda, stāsts, kas atdzīvināts ar emocijām. Mēs gribam likt atdzimt dejas kultūrai, tās enerģētikai. Iedvest dejā dzīvi.”

Edvīns: “ Tāpēc mēs vadām Dance Academy hobija klasi. Tas ir tāds prieks- redzēt, kā cilvēki, kas nav sportisti, dejo sev.”

- Tas ir – jūs esat ne tikai skolnieki, bet arī treneri?

Nika: “Edvīns – treneris. Es - asistente.”

- Bet kurs var trenēties hobija klasē?

Nika:” Ikviens. Tā ir arī klase pieaugušajiem – iesācējiem. Uz to nāk jauni pāri, piemēram, tie, kas grib iemācīties kāzu deju vai kas vēlas pārsteigt apkārtējos, būt “krutākais” ballītēs, korporatīvajos pasākumos. Ir arī vidējais vecums, bet ir arī vecmāmiņas – vectētiņi.”

- Bet kā tad ar sportisko slodzi? Pāriem gados droši vien ir grūti?

Edvīns (smaida): “Nav grūti. Mēs sākumā palēninām tempu. Un atpūsties ļaujam. Mēs taču saprotam, ka nesagatavoti cilvēki nevar 1,5 stundas dejot. Mēs nedodam sporta slodzi, pāri dejo savai labsajūtai. Ja kādam gribas personīgo kompozīciju, tad ir iespējas individuālajiem treniņiem.”

- Vai ar bērniem arī strādājat? Ar kuriem ir sarežģītāk?

Edvīns: ”Jā, es mācu dejas tajā paša bērnudārzā, kurā pats savulaik sāku.” (Smaida). “Ar bērniem strādāt ir sarežģītāk, viņi ir nepaklausīgāki, viņiem patīk spēlēties. Bet ar viņiem ir interesantāk, viņus veido, attīsti. Īpaši sarežģīti ir ar mazajiem 2-3 gadīgajiem. Bet tāds pozitīvās enerģijas lādiņš! Ar skolēniem – vienkāršāk, bet ļoti interesanti. Tu esi autoritāte, viņi tev acīs skatās, katru vārdu uztver, un tu reāli redzi izaugsmi. Ar pieaugušajiem ir ļoti viegli. Tāda kluba atmosfēra, saskarsme. Pēc treniņiem biezi vien ir sajūta, it kā būtu pavadījis laiku patīkamā kompānijā. Ļoti patīkami skatīties uz pāriem, kā viņi iemīlējusies lūkojas viens otram acīs, kad dejo.”

- Bet kurs parasti ir iniciators kursu apmeklēšanai?

Edvīns: “Gandrīz vienmēr sieva. Vīrieši sākumā izskatās diezgan bēdīgi. Kamēr nav pamēģinājusi un nesāk sajust baudu no dejas. Bet reizēm atnāk arī pa vienam. Trenējas atsevišķi, tad parādās pāris. Reizēm tie, kas iepazinusies dejās, arī dzīvē vēlāk iet kopā.”

- Jums ir liela slodze. Jūs pasi trenējaties, citus trenējat. Nav grūti?

Nika: “Bet mēs vēl arī mācāmies! Es neklātienē iegūstu horeogrāfa-baletmeistara specialitāti. Vēl ļoti gribu iegūt trenera specialitāti. Bet Edvīns beidz skolu un gatavojas iestājai sporta fizioterapeita specialitātes apgūšanai augstskolā. Tā ir specialitāte, kas ļoti vajadzīga dejotājiem. Jebkuras traumas vai pārslodzes gadījumā fizioterapeits ir neaizstājams.”

- Neticami! Kā jūs visu paspējat?

Nika: “Bet mēs ne tikai to paspējam! Mēs arī uzstājamies, dejojam šovu. Mūs aicina uz dažādiem korporatīvajiem pasākumiem, vakariem, dažreiz kāzām, dažādiem pasākumiem. Mums ir speciāla šova programma, un mēs ar baudu to rādām. Pagājušajā gadā bija ļoti interesants gadījums, kad uz 8. martu kāda biroja vīrieši mūs uzaicināja dejot viņu dāmām. Visas uzaicināja foajē un mēs viņām dejojām. Tas bija tik patīkami, ka vīrieši savām kolēģēm tādu šovu saorganizēja! Palika ļoti patīkama svētku sajūta!”

- Tad vēl jo vairāk – lai jums radošas veiksmes mācībās, treniņos un, protams, lielas uzvaras!

 

 

 

Bookmark and Share

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Top.LV