Jūgendstils un mūsdienas
- Detaļas
- Autors Administrācija
Edgara Kvjatkovska intervija žurnālam „Pie ģimenes pavarda”
Ar Edgaru tikāmies Jūgendstila muzejā, kur 17. Janvārī tika atklāta viņa jūgendstilā veidoto rotu izstāde.
- Edgar, es atceros Jūsu iepriekšējo izstādi šajā pašā muzejā. Bet tagad šeit ir pavisam citi darbi! Kāds ir iepriekšējās kolekcijas liktenis?
- Šī ir jau piektā kolekcija. Pirmo kolekciju pilnībā iegādājās Šveices uzņēmējs, ne kā rotaslietas, bet kā mākslas priekšmetus.
Otro kolekciju iegādājās Zviedrijas Ekonomikas augstskola, lai pasniegtu kā balvu beidzējiem, nākamo kolekciju iegādājās Islandes juvelierizstrādājumu veikalu tīkls, vēl viena kolekcija aizklīda pie privātpersonām, tā ka šodien ir izstādīta piektā kolekcija.
- Tātad arī piektā izstāde? Jūs esat atgriezies Jūgendstila muzejā?
- Šis ir mans mīļākais muzejs. Pašlaik esmu atgriezies tikpat kā mājās. Starp citu - ideja par rotu noformēšanu īpašās firmas kārbiņās arī ir dzimusi šeit. Muzeja durvis ir siltā tumši sarkanā krāsā, un es nodomāju, ka kārbiņas vāciņš ir kā durvis uz jūgendstila rotām. Tā radās manas firmas tumši sarkanās kārbiņas.
- Kā sanāca, ka Jūs kļuvāt par skulptoru? Vai ir kādas ģimenes tradīcijas?
- Nē. Tēvs ir celtnieks, mamma strādāja ostā, bija autonoliktavas direktora vietniece. Tā ka vecākiem ar mākslu nav nekāda sakara.
- Tomēr, kā Jūs nonācāt līdz idejai kļūt par skulptoru?
- Viss sākās Jauno tehniķu stacijā. Mamma bija nolēmusi, ka man būs interesanti līmēt kuģu modelīšus, un ar laiku es iestāšos jūrskolā. Ziniet, osta, kuģi, tālas zemes, laba alga, parasti labu vecāku plāni attiecībā uz savu bērnu.
- Kas īsti notika Jauno tehniķu stacijā? Jums nepatika kuģīši?
- Tieši pretēji, tieši kuģīši man ļoti patika. Precīzāk - man patika tos līmēt. Es vācu kuģu modelīšus, lielus un mazus, uz paliktnīšiem un pudelē. Tas arī bija pats interesantākais – līmēt modelīšus. Man bija kādi desmit gadi, kad mamma painteresējās par to, kam es dodu priekšroku: „Tev patīk kuģi?” – „Jā.” – „Vai par jūrnieku kļūsi?” – „Nē.” – „Ko tad Tev patīk darīt?” – „Līmēt kuģīšu.” Tā kā bija skaidrs, ka jūrnieka vietā veidojas radoša personība, 12 gados mani atdeva uz Rīgas Mākslas skolu, kas atrodas uz Ģertrūdes un Kr. Barona ielu stūra.
- Tātad kuģīši beidzās?
- Nē, protams. Aizraušanās ar kuģīšiem turpinājās līdz kādiem divdesmit gadiem. Pēc tam es aizrāvos ar tehniku, lodēju mikroshēmas, taisīju radiovadāmus modeļus.
- Kādu izglītību dod mākslas skola?
- Tā ir kā vakarskola bērniem ar mākslinieciskām dotībām. Tur māca dažādus mākslas priekšmetus – gleznošanu, kompozīciju, zīmēšanu, grafiku, veidošanu. Kad man palika 15, nolēmu pievērsties mūsdienīgam virzienam – videofilmām. Toreiz likās, ka tam ir perspektīva. Bet kuģīšus turpināju līmēt.
- Vai ar Mākslas skolas sagatavotību bija pietiekami, lai iestātos Mākslas akadēmijā?
- Pēc 9. Klases iestājos Rozentāļos (Red. Jāņa Rozentālā Rīgas mākslas vidusskola). Tā ir profesionālā mākslas izglītība. Tur toreiz bija vismodernākā datorklase, tā ka man bija iespēja tehniski pilnveidoties.
- Kāda specialitāte Jums bija Rozentāla Mākslas skolā?
- Sākotnēji tās arī bija videofilmas. Tieši līdz tam brīdim, kad es satiku Igoru Dobitčinu. Tagad viņš ir Mākslinieku savienības prezidents, bet toreiz viņš bija veidošanas pasniedzējs, tā sanāca, ka skolu es pabeidzu kā skulptors.
- Tātad Jūs saņēmāt ne tikai atestātu, bet arī specialitāti?
- Jā tur bija reāla profesijas apmācība, diplomdarbs man bija metāllējums – „Dāvida acīm” aizgāja 120kg alumīnija.
- Kāda Dāvida acis? To bija daudz?
- Acu bija daudz, kādas 200. Vai Jūs zināt, kuras ir visskaistākās acis? Tās ir slavenās Mikelandželo skulptūras „Dāvida acis”. Šīs acis ir etalons, no kura studenti mācās zīmēt. Tieši šīs acis tad radīju savā diplomdarbā.
- Kādēļ acu bija tik daudz?
- Toreiz tieši presē bija troksnis ap pirmo dzīvo klonu - aitiņu Dolliju. Bija tāds iespaids, ka viss jau ir radīts un nākamais solis mākslā būs klonēšana. Tā es radīju Dāvida acu klonus. Bija ideja radīt sava veida zinātnes, mākslas un modernās pasaules simbiozi.
- Kāds pašlaik ir šīs skulptūras liktenis?
- Tā ceļo. Ar Latvijas Mākslinieku savienības atbalstu ir radīta ceļojoša Latvijas mākslas izstāde. Pašlaik šī skulptūra atrodas Čehijā.
- Tātad Jūs jau toreiz sapratāt, ka Jūsu aicinājums ir skulptūra?
- Es sapratu, ka man savs ceļš ejams. No mūsu izlaiduma puse aizgāja studēt gleznošanu, puse – datorgrafiku. Šogad es esmu vienīgais skulptūras klasē.
- Cik cilvēku vispār stājās šajā klasē?
- Kad es stājos, Mākslas akadēmijā pieņēma 25 cilvēkus uz gleznošanu, 15 – uz datorgrafiku un tikai 4 – uz skulptoriem.
- Tātad bija sīva konkurence?
- Jā, bet es iestājos pirmais un pat saņēmu stipendiju! Tas ir ļoti liels retums, jo visā akadēmijā stipendiju saņem tikai kādi 10 studenti. 75 lati nav joka lieta. Tiesa, šī laime drīz beidzās.
- Jums atņēma stipendiju?
- Nē, otrajā kursā es izlidoju no akadēmijas kā pats sliktākais students. Man nācās atjaunoties, bet nu jau maksas nodaļā par 1500 Ls gadā.
- Kas notika? Kā varēja pats labākais students tik ātri iekļūt sliktāko starpā?
- Es biju nolēmis iet biznesā un aizlaidu mācības. Man likās, ka galvenais ir pelnīt naudu. Tā nu es atvēru savu uzņēmumu SIA ART laboratorija. Tur taisījām lējumus no krāsainajiem metāliem.
- Kas tie par lējumiem?
- Dažādas statuetes, medaļas, nozīmītes. Pie tam es aizrāvos arī ar nekustamajiem īpašumiem.
- Jā, pēc visa spriežot, Jums mācībām neatlika laika.
- Nu, pavisam pamest mācības negribējās. Pirmkārt, es sapratu, ka man ir jāmācās un jāpilnveidojas. Otrkārt, gribējās saglabāt sakarus ar draugiem, šī brālība bija dzimusi vēl Rozentāla skolas laikā. Bet maksāt nācās dārgi. Tādēļ es arī šeit pielietoju komersanta talantu un iestājos Konservatorijā.
- Kādēļ gan Konservatorija? Jūs taču esat skulptors, kāds tam sakars ar mūziku!?
- Ar mūziku tam nav nekāda sakara. Ja Jūs atceraties, tajā posmā bija nekustamo īpašumu bums, un bija ļoti liels skolotāju deficīts, jo daudzi aizgāja uz būvniecību. Tika pieņemts likums, kurš noteica, ka gadījumā, ja cilvēks 5 gadus nostrādā par skolotāju, viņam vairs nav jāmaksā par paša izglītību. Bet konservatorijā tika atklāta nodaļu, kur gatavoja skolotājus profesionālajām mākslas skolām. Tā nu es 2 gadu laikā ieguvu zīmēšanas skolotāja diplomu. Man uzreiz Olaines mākslas skolas direktors piedāvāja skolotāja vietu. Es pieņēmu šo piedāvājumu, un vienlaicīgi arī piedāvājumu strādāt Rīgas Mākslas skolā, tajā pašā, kuru pats savulaik biju beidzis. Tā nu es paspēju strādāt divās skolās par skolotāju, pats mācīties un vēl vadīt biznesu.
- Jā, ar aizņemtību Jums viss ir visaugstākajā līmenī. Un kā ar radošo darbību? Kā rodas individualitāte?
-Tam ir jāstrādā. Piedalies konkursos, dažādos valsts pasūtījumos, domā, meklē uzdoto uzdevumu risinājumus, sākot no jautājums „kā ierīkot strūklaku” līdz „kur nopirkt akmeni” un „kā to apstrādāt”. To, ko nezini – jautā citiem. Ir vēl vesela priekšmetu virkne, kas palielina redzesloku – mākslas, dizaina, interjera vēsture...
- Kur rodas skulptora individuālais redzējums?
- Skulptūra ir kā džips ar 4 riteņu piedziņu. Pirmais – tas ir siluets. Visas pasaules slavenākās skulptūras balstās uz siluetu: Eifeļtornis, piramīdas, tempļi, katedrāles.
Otrais – apjoms un materiāls. Tas, no kā ir izgatavota skulptūra. Ir milzīga atšķirība, piemēram, bronzas skulptūrai no ledus vai akmens skulptūras.
Trešais – tas ir koncepts, tas, ko tieši autors ir gribējis pateikt.
Ceturtais – tā ir attieksme pret telpu. Vai skulptūra ērti „ierakstās” telpā vai arī „lien no tās ārā”, vai tā pakļaujas telpai vai arī pakļauj telpu sev.
- Ja runājam par konceptu. Ko Jums nozīmē koncepts?
- Tas ir mans mīļākais ritenis. Konceptā ir jābūt visam. Gan provokācijai, gan personības kā mākslinieka izaugsmei, gan skatītāju reakcijai, gan paša interesei. Katrs darbs ir dialogs starp mani kā mākslinieku un mani kā skatītāju. Man ir jābūt interesanti no abām pusēm. Tas ir ļoti smalks līdzsvars starp skulptūras radītāju un tās skatītāju. Man ir jābūt pārliecinātam, ka man kā skulptoram būs interesanti to radīt, bet skatītājs spēs ieraudzīt un saprast manu ieceri.
- Kur rodas idejas? Kas ir vajadzīgs, lai tā atnāktu?
- Jātrenējas. Spēja radīt arī ir „muskuļi”, to arī vajag trenēt. Akadēmijā ir mākslas nodarbības, kuras vada Skolotāji ar lielo burtu. Viņi uzdod jautājumu, bet tev ir jāatbild skulptūras formā. Piemēram, mākslinieks Aigars Biksa radīja skulptūru „Zemes mātes birojs”. Tā ir stikla kaste, kura uzstādīta bijušajos kapos, pa pusei ierakta zemē. Iekšā - datora monitors , uz kura iet un iet to cilvēku vārdi, kuri apglabāti šajos kapos. Viņš mums pasniedza provokācijas stundas, taču man bija interesanti izprovocēt to, kurš grib izprovocēt citus. Sava veida japāņu cīņa - aikido – skulptūrā.
Es nolēmu radīt provokācijas skulptūru profesoram. Viņš tieši tad bija nopircis sniegbaltu Volkswagen vabolīti. Bija pavasara sākums, es saraku zāli un „iestādīju” uz šī paša Volkswagen jumta. Dekanātā palūdzu, lai man atver mašīnu un tajā ievietoju klēpjdatoru, kurš pārraidīja sadauzītu Volkswagen vabolīšu fotogrāfijas. Skulptūrai devu nosaukumu „Zemes mātes auto”.
Komisija vēsi uzņēma plakātu ar fotogrāfiju, teica, ka tas ir „labs fotošops”, nācās skaidrot, ka tas nav fotošops, bet gan īsts darbs. Komisijai piedāvāju nokāpt lejā un paskatīties pašiem. Pasniedzēji pēc tam ilgi sprieda, vai mani izslēgt no augstskolas, vai apbalvot. Rezultātā ielika 10.
Taču pēc šīs un vēl pāris citām provokācijām šo priekšmetu tomēr izņēma no mācību programmām.
- Ar to Jūsu eksperimenti beidzās?
- Nē, ko Jūs, tikai sākās. Pēc piecu gadu mācībām Akadēmija nolēma mani uz gadu sūtīt Erasmus apmaiņas programmas ietveros uz Minheni. Es, protams, pieķēros šai iespējai. Nācās slēgt firmu, skolā uzrakstīju iesniegumu par atvaļinājumu un aizbraucu uz Eiropu.
- Ko Jūs tur iemācījāties?
- Pirmkārt – braukt ar divriteni. Tur tas ir visizplatītākais pārvietošanās līdzeklis. Es nolēmu apmeklēt visus Eiropas muzejus, kādus vien iespējams ne tikai Minhenē, bet arī citur Vācijā, Austrijā un Šveicē. Es skatījos visu: izstādes un galerijas, dizaina muzejus un BMW muzeju, visu līdz kam varēju aizsniegties.
- Kāds bija mērķis? Vai tikai paskatīties?
- Bija vairāki mērķi – gan paskatīties, gan pamācīties, gan paplašināt redzesloku, bet galvenais – smelties idejas savai daiļradei. Tieši ārzemēs man radās ideja metālā un dzintarā attēlot Rīgas skaistumu un lepnumu – jūgendstilu. Rotu ideja virmoja jau sen, bet pietrūka tehnoloģijas. Tur, apskatot daudzus dažādus novirzienus, es beidzot sapratu, kā šo ideju var tehniski realizēt. Faktiski man nācās radīt vairāku tehnoloģiju simbiozi, kas bija nepieciešama jaunu formu radīšanai.
- Tātad Jūs pabeidzāt Akadēmiju jau ar gatavu tehnoloģiju?
- Es neesmu pabeidzis, es vēl studēju. Man ļoti ilgi bija jautājums: „Kāds būs diplomdarbs?” Tādēļ juvelierizstrādājumi bija ļoti labs risinājums.
- Tātad šī izstāde ir Jūsu diplomdarbs?
- Nekādā gadījumā... izstāde ir tikai mēģinājums.
- Es atceros pirmās kolekcijas darbus. Šie stipri atšķiras.
- Nu, es pilnveidojos. Ja salīdzina ar mašīnām, tad to dizains arī mainās, lai arī vispārējie principi paliek nemainīgi. Es augu, un manas rotaslietas arī evolucionē, kļūst gaisīgākas.
- Vai pēc šīs izstādes Jūs pilnā mērā pievērsīsieties diplomdarbam?
- Nē, man ir lieli plāni. Pēc mēneša tiks atklāta mana personālizstāde Nirnbergā, martā – Maskavā, centrālajā mākslinieku namā. Pēc tam, protams – diploms.
- Kas gan būs diplomdarbā?
- Pagaidām tas ir noslēpums. Šis darbs ir tapšanas stadijā. Augustā to varēs ieraudzīt Jūrmalas muzejā, kur jau ir ieplānota liela izstāde. Bet vislielāko pārsteigumu es gatavoju uz nākamajiem Ziemassvētkiem.
- Novēlām radošus panākumus un visu plānu īstenošanu!
Mums, skatītājiem, atliek vien doties uz Jūgendstila muzeju, lai iepazītos ar jaunā skulptora Edgara Kvjatkovska daiļradi un viņa jūgendstilā veidotajām rotām.
Izstāde būs atvērta līdz 2013. gada 16. februārim.
