.

Sekot sapnim

Dziedātāja Sola (Solvita Avakjana) un viņas sapnis.

- Sola, vai drīkstu painteresēties par Jūsu uzvārda saknēm?

- Esmu no daudznacionālas ģimenes. Tēvs – armēnis, mamma – latviete no Latgales.

Sola -3- V3 - 015 HD 1-0-00-58-640Viņi satikās ļoti sen, 1969.gadā. Uzreiz pēc kāzām aizbrauca dzīvot uz Tbilisi. Tur viņi dzīvoja līdz tam brīdim, kad sākās „perestroika”. Kad Gruzijā sākās karš, nopietni aizdomājās par pārcelšanos. Tajā brīdī es biju pusaudze, tādēļ ļoti labi atceros gan komendanta stundu, gan maizi uz taloniem.

Mammas radi sauca mūs uz Latviju, un mēs pārbraucām, bet uz pārbraukšanas brīdi mammas vairs nebija. Mamma aizgāja no dzīves pavisam jauna 1992. gadā.

-  Cik sen Jūs sākāt dziedāt?

- Es gribēju dziedāt jau bērnībā. Silvijas tante, pie kuras mēs atbraucām, ņēma mani savā aigādniecībā. Viņa vienmēr manī ir saskatījusi radošu dvēseli un bieži teica: „Solvita, kādreiz tu dejosi un citiem mācīsi savu meistarību”. Viņa man ticēja un ļoti atbalstīja morāli. Tādēļ sākumā es sāku dejot.

-  No Gruzijas Jūs atbraucāt vēl būdama skolniece?

- Jā, man bija 15 gadi un es biju pabeigusi 9. klasi. Sakarā ar to, ka mums nebija pastāvīgu māju, un mēs dzīvojām pie radiem, es pabeidzu vakara ģimnāziju.

- Jūs kaut kur mācījāties dejot?

- O, nē! Ar dejām bija vesels stāsts. Dejas vienmēr ir bijusi mana kaisle, tētis pretojās manai vēlmei dejot, bet dvēselē es jutos kā baletdejotāja. Aizliegums tikai pastiprināja manu interesi par dejošanu, un es nolēmu trenēties un mācīties mājās. Rezultātā, kad 2000. gadā es atnācu uz klubu un sāku dejot sava prieka pēc, mani ievēroja mākslinieciskais vadītājs Pīters Sildgrens un piedāvāja darbu. Šim klubam ir liela nozīme manā deju karjerā, jo tieši tur mani ievēroja grupas „A Europa” solists Artūrs Duboks.

- Kādos klubos Jūs uzstājāties?

- Es strādāju daudzos sava laika populāros klubos, tādos kā Zero zone», «Vernissage», «Nautilus», «Underground», «La Rocca» un «7th Heaven».

- Kā veidojās Jūsu karjera?

- No 2000. Līdz 2010. gadam es strādāju grupā „A Europa”, tā ka man aiz muguras ir 10 gadu dejotājas pieredze grupā. Ir arī zināma līdzdalība grupas popularitātes augšanā. Bija daudz koncertu, vieskoncertu, radošu ideju un milzīga vēlme radīt savas dziesmas. Es ne tikai dziedāju, bet arī aktīvi piedalījos klipu veidošanā, palīdzēju horeogrāfijas sagatavošanā. Es pat filmējos filmā.

Sola -2- V3 - 015 HD 1-0-00-51-873- Kādā?

- „Tur, kur beidzas jūra”. Tā ir pilnmetrāžas filma, kuru uzņēma Artūrs Duboks. Man tajā ir galvenā sieviešu loma dejotāja Nadja. Mēs to filmējām pusotru gadu.

- Vai Jūs realizējāt sevi kā aktrise?

- Filmēšanas laukumā es biju ne tikai aktrise, bet arī vizāžiste, pavāre un kostīmu māksliniece, pat kaskadiere! Pēc scenārija man bija jāmetas virsū bandītam un jāuzlēc viņam uz muguras, bet viņam vajadzēja mani nomest. Es lēcu, mani meta, es kritu.

- Kādēļ Jūs aizgājāt projām no grupas?

- Kādā brīdī es sapratu, ka man noteikti ir jādzied, bet producenta plāni, diemžēl, nesakrita ar maniem plāniem. Es negribēju atteikties no sava sapņa, tādēļ nācās mainīt dzīvi.

Nu, un, protams, savu lomu nospēlēja attiecību pārtraukšana ar Artūru, kurš ilgu laiku bija mans civilvīrs.

- Kā tālāk attīstījās notikumi?

- Es aizbraucu uz Londonu. Turpināju dejotājas karjeru, strādāju par oficianti, ticēju savam sapnim. Es ņēmu vokāla privātstundas, man bija ļoti labi skolotāji. Tā ka kādā mirklī es noticēju sev un sapratu, ka varu cilvēkiem dot savu dziesmu.

- Kas ir Jūsu dziesmu autors?

- Tās ir manas dziesmas. Mana mūzika un mana dzeja.

- Par ko ir Jūsu dziesmas?

- Mans pirmais klips ir par mīlestībum precīzāk – par iemīlešanos.

Sola -4- V3 - 015 HD 1-0-01-11-293
-
Kādēļ tieši mīlestība?

- Mīlestība ir tas, kas dod spēku dzīvot, tas, kā dēļ es no rītiem pamostos. Man gribējās dalīties ar tām jūtām, kuras izjūtu pati.

- Vai visas Jūsu dziesmas ir par mīlestību?

- Nē, protams, ka nē. Man ir daudz dzejoļu, tai skaitā veltītu manai meitai. Protams, arī tie ir par mīlestību, bet pavism par citu.

- Kā Jums sanāk dziesmas?

- Tas vienmēr ir negaidīti. Dažreiz vienkārši pieeju pie loga un – pēkšņi piedzimst dziesma.

- Kā radās dziesma „Nakts pilsētā”?

- Es vienkārši nācu no darba, gāju pa naksnīgo pilsētu un kaut ko dungoju. Pēkšņi atklāju, ka dziedu dziesmu, kuru nekad nebiju dzirdējusi, pavisam jaunu dziesmu. Tā atnāca pie manis pati, vienā taktī ar manu noskaņojumu, stāvokli, iemīlēšanās sajūtu cilvēkā un naksņīgajā pilsētā, pa kuru es gāju. Es iedziedāju šo dziesmu telefonā. Tā piedzima šī dziesma.

- Vai Jūs filmējāt klipu Londonā?

- Nē, klipu filmējām Rīgā tandēmā ar Sergeju Prišvinu, tas ir tas pats talantīgais puisis, ar kuru mēs ierakstījām dziesmu viņa studijā unaviva.com.

- Kādēļ ne Londonā?

- Tādēļ, ka es mīlu Rīgu, man šeit ir maza meitiņa Mišela, tādēļ, ka man gribējās uzdāvināt savu dziesmu savai pilsētai.

Sola -5- V3 - 015 HD 1-0-01-26-760- Jūs plānojat turpināt dziedātājas karjeru Latvijā?

- Nē, ne tikai šeit. Man ir ļoti laba angļu valoda, un es esmu noslēgusi līgumu ar angļu producentu ... Tagad mēs gatavojam albūmu angļu valodā. Man ir pārrunas ar Vācijas, Šveices un arī Krievjas producentiem, bet es gribu dziedāt arī latviešu un krievu valodā.

- Vai klipā Jūs dejojat?

- Nē, man gribējās atiet no dejotājas tēla. Nākamajiem klipiem mēs jau gatavojam grupu, kura dejos. Deja vienmēr rotā dziesmu. Protams, es varētu dejot arī pati, bet man gribas izveidot šova elementu, tādēļ dejos jauni skaisti puiši.

- Kā Jūsu apkārtējie cilvēki attiecas pret imidža maiņu?

- Dažādi. Citi kritizē. Kāds nesaprot, citi saka: „Aizmirsti!” Bet ir arī tie, kuri mani atbalsta, un es gribu viņiem pateikt Paldies. Paldies par visu. Kritika padara mani stiprāku un ļauj mācīties un pilnveidoties. Bet radošu cilvēku, piemēram, tādu kā Sergejs Prišvins, atbalsts un palīdzība deva dzīvi manam klipam un, es ceru, arī drīzumā manam pirmajam albumam.

Bet pagaidām žurnāla „Pie ģimenes pavarda” lasītājiem piedāvājam dziedātājas Solas klipu „Naksnīgā pilsēta”.

Bookmark and Share
Top.LV