Saruna par skaistumu
- Detaļas
- Autors Administrācija
Intervija ar mākslinieci, pedagoģi un vienkārši skaistu sievieti Tatjanu Anufrijevu.
Ar Tatjanu esmu pazīstama jau sen. Man viņa ir nepārspējama guru mākslā. Taču – tā tas ir man. Žurnāla „Pie ģimenes pavarda” lasītājiem Tatjana pati par sevi pastāstīs.
- Kas Tu īsti esi: māksliniece, skolotāja, „aktīviste, gan sportiste, gan vienkārši skaista sieviete”?
- Viss kopā, - smejas Tatjana, - Skaista māksliniece skolotāja. Mana dzīve un darbs visu apvieno kopā.
- Kur Tu jūties viskomfortablāk: klasē, pie molberta vai, teiksim, izstādēs?
- Protams, pie molberta! Pie molberta esmu divatā ar savu daiļradi, ar savām idejām. Bet izstāde tikai pasvītro darba rezultātus un padara tos pazīstamus. Neatkarīgi no tā, vai tā ir mana vai manu skolnieku izstāde.
- Vai Tu kaut kādā veidā novelc robežu starp saviem darbiem un savu skolēnu darbiem?
- Nē. nevaru nodalīt. Esmu gan te, gan tur. Apmācība arī ir radoša darbība. Tad, kad notiek manu skolnieku darbu izstāde – tā ir mana darba kulminācija. Man par to nav kauns. Es ticu saviem skolniekiem un viņu talantam.
- Kurus vieglāk mācīt – bērnus vai pieaugušos?
- Nu, par pieaugušajiem Tu jau tāpat zini. Arī Tu savā birojā esi skolotāja. Bet ar bērniem vienmēr ir interesanti, negaidīti, ļoti aizkustinoši. Ir tāds saviļņojums, kad bērni sauc vecākus un maziem pirkstiņiem rāda: „Mamma, šī rozīte ir Tev”.
Vai, piemēram, meitenei nekādi nesanāca uzzīmēt tīģerēnu. Meklējām pieeju gan tā, gan tā, gan tīģerēna purniņam likām klāt ģeometriskas figūras, visu laiku centāmies saprast, kā šo purniņu uzzīmēt. Beigu beigās izšķīrāmies par kompromisu – aizkrāsojām fonu ”tīģera krāsā” un rezultātā mums sanāca tīģerēns.
Cita sešgadīga meitene gleznoja slavenās Matiasa gleznas „Akvārijs ar zelta zivtiņām” kopiju. Pabeidza darbu, pagāja nost no gleznas un saka: „Bet, patiešām, man ir labāk kā Matiasam!”
Kas attiecas uz materiāliem, kurus izvēlas skolnieki. Es vienmēr saku: „Jā”. Materiālu un tehniku izvēle ir ļoti plaša. Nav kritēriju, kas ir labi un kas – slikti. Senie cilvēki vispār gleznoja ar pirkstiem, kas iemērkti pelnos. Tādēļ šodien, lai radītu, pietiek ar 2-3 krāsu tūbiņām. Bērni var veidot gleznas pat no makaroniem, rīsiem un griķiem. Tas ir veselīgi pirkstu motorikas attīstībai. Žēl tikai, ka šie darbi nav mūžīgi.
Ja cilvēks ir aizrāvies, viņam šī aizrautība ir jāizlaiž sev cauri, jāizmēģina sevi ar visām tehnikām un dažādiem materiāliem. Katrs skolnieks ir individuāls un neatkārtojams.
- Kādā vecumā var sākt zīmēt?
- Jebkurā. No agras bērnības līdz sirmam vecumam! Es vienmēr saku: „Zīmēt prot visi, vienkārši ne visi par to zina.” Tikai nevajag sajaukt talantu ar uzcītību.
- Kā tieši?
- Lūk, viens gadījums. Kāda mamma atveda savu 6 gadīgo mazuli ar lūgumu „Pārbaudiet, lūdzu, vai viņš ir talantīgs, vai nav?” Visi bērni ir talantīgi, bet bez talanta ir vajadzīga uzcītība un sistēma.
- Vai ir kādi interesanti gadījumi ar pieaugušajiem?
- Jā, visvecākajai no manām skolniecēm ir 88 gadi. Pirmā mācību stunda viņai bija 80 gadu vecumā. Viņai sanāk brīnišķīgi darbi, un viņa saka: „Taņa, kur Jūs bijāt agrāk?”
- Kas ir Tava pamatauditorija? Bērni vai pieaugušie?
- Pamatā sievietes un bērni.
- Tātad vīrieši neglezno?
- Izrādījās, ka vīrieši ir bailīga un kautrīga tauta. Pat ja kādi viens divi parādās, viņi redz, ka apkārt ir vienas sievietes, un nozūd. Tas ir dīvaini, jo mākslas pasaulē vīriešu ir vairāk nekā sieviešu.
- Tātad vīriešiem ir mākslinieciskā izjūta? Kā gan viņiem pietrūkst?
- Ir gan izjūta, gan talants, gan uzcītība. Viņiem pietrūkst drosmes, viņiem šķiet, ka dāmas viņus kritizēs.
- Vai Tu viņus kritizē?
- Protams, ka nē! Nekad! Mākslā nav kritēriju. Var uzlikt vienu otas triepienu un darbs kļūs par šedevru. Spilgts piemērs – Malēviča „Melnais kvadrāts”.
- Vīrieši sāk baidīties. Varbūt pasniedzējai vīrieši nepatīk?
- Nē, ko Tu. Es vīriešus dievinu.
- Kādā ziņā? Kāda Tava attieksme pret stipro dzimumu?
- Tāši kā pret stipro dzimumu!
- Vai ir kāds ideālais vīrieša tēls?
- Nu, ceru, ka gudri vīrieši uz mani neapvainosies. Vīrietim var būt jebkāda āriene, jebkāda profesija, bet! Viņam ir jāpiemīt inteliģencei un jāsaprot māksla.
- Tātad viņam ir jābūt piederīgam bohēmai?
- Runa ir par iekšējo kultūru. Lūk, piemērs. Pirms kāda laiciņa biju Parīzē Gustava Klimta un Oskara Kokoškas izstādē. Tur bija Kokoškas glezna „Sieviete ar kaķi”. Skatos, priecājos, pēkšņi man aiz muguras tik skaļi, pat pa visu zāli skan: „Kur kaķis? Bābu redzu, bet kaķi neredzu!” tas man nepatīk. Ne vīriešos, ne sievietēs. Māksla ir jāskatās, jāuzņem ar sirdi.
- Ko Tu būtu gaidījusi no vīrieša?
- Nevis kritiku, bet palīdzību.
- Tu sabiedrībā nekad neparādies kopā ar kavalieriem? Vai viņu nav, vai tas ir – noslēpums?
- Vīrietis, ar kuru es labprāt parādītos sabiedrībā, diemžēl ir ļoti aizņemts, viņš ne vienmēr ir Rīgā.
- Vai ir vēl kaut kādas prasības? Es domāju attiecībā uz vīriešiem.
Lai mākslinieciskais skatījums un brutalitāte nokonkurētu, bet mierīgi pastāvētu līdzās. Kad es Spānijā strādāju par gidu un vedu tūristus skatīties Gaudi arhitektūru, bija divi dominējošie tipi. Bija tie, kuri apbrīnoja viņa daiļradi, jo Sagrada Familia katedrāle patiešām ir brīnums, līdzinās bērnu smilšu pilij, parks ir tik saulains, šīs mājas, kur visas līnijas ir liektas. Vieni teica: „Kāds absurds”, bet otri: „Cik brīnišķīgi, būtu interesanti tādā padzīvot”. Interesanti, ka pirmie gāja uz koridu, bet otri – apbrīnot Barselonas skaistumu. Man vienmēr bija interesanti ar tiem otrajiem cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka brutalitātei nebūtu jābūt, bet gribas arī romantiku, intelektu, māksliniecisku skatījumu uz dzīvi.
- Kas ir mākslinieciskais skats uz dzīvi?
- Ar šo pieeju pat sviestmaize var kļūt skaista. Vienreiz mēs ar grupu braucām uz Igauniju, braucām ļoti ilgi, ceļš it kā ved uz Tallinu, bet laika ziņā – kā uz Parīzi. Visiem sagribējās ēst, tika izvilktas sviestmaizes. Arī es. Sēžu pie loga, atveru kastīti, bet tur – skaistas sviestmaizes (skaisti sakārtoti tomāti, pipariņš, salātlapas...) Visi, kas bija autobusā sāka apbrīnot skaistās sviestmaizes un visiem sagribējās pagaršot, tā uz visiem arī sadalījām. Lūk, mākslinieciskā skata piemērs uz parastām lietām.
- Ko vēl Tu cieni cilvēkos?
- Cienu prātu un tieksmi uz kaut ko. Cilvēkam ir jābūt sapņiem. Man ļoti patīk tosts:
„Par veselību nedzer - par to aizlūdz;
Par laimi nedzer – par to cīnās;
Par mīlestību nedzer – ar to nodarbojas;
Iedzersim par sapņiem – lai tie piepildās!”
Bez sapņiem nevar būt laimes.
- Tu esi ļoti aizņemts cilvēks, kad Tu atrodi laiku sapņošanai, iedvesmai?
- Jebkurā laikā. Autobusā, vilcienā, maršrutniekā. Rodas idejas, tēli. Es atnāku mājās, izspiežu krāsas un gleznoju.
- Tev ir milzum daudz gleznu. Kad Tu to visu paspēj?
- Cenšos paspēt visu.
- Uz miega rēķina?
- Nē, naktī nekad negleznoju. Pirmkārt, naktī mainās krāsas, bet otrkārt, tomēr nakts ir domāta pavisam kam citam, tai skaitā mīlestībai.
- Sieviešu dienas priekšvakarā padalies ar mūsu lasītājām ar sievietes panākumu atslēgu!
- Lūdzu! Nekad sevi nekritizēt, dienu sākt ar smaidu, mosties ar mīlestību pret tuvākajiem. Atvērt logu un ar pilnu krūti ieelpot svaigu gaisu, uzvārīt labu kafiju, palutināt sevi ar labu krēmu, kosmētiku, ieplānot, ka visa diena būs brīnišķīga.
- Ir tāda filma „Ēd, lūdzies, mīli” ar Džūliju Robertsu titullomā. Tā ir mana mīļākā filma. Tur ir aina, kad Džūlijas varone grib ieiet vannā, un viņu ieved telpā, kur stāv milzīga veclaicīga vanna, kurā var ieliet teju vai tonnu ūdens, un ienāk itāliete ar tējkannu. Notiek dialogs:
„- Šeit mazgāties?
- Jā, vai Jums nepatīk?
- Bet kur ir ūdens?
- Tējkannā. Lai nomazgātu to, kas Tev ir nepieciešams dzīvē, pietiek ar ūdeni no šīs tējkannas.”
Viņas varone saprata. Laime nav ne ūdens tonnās, ne greznās pilīs, ne braukšanā ar mersedesiem. Lai būtu viss nepieciešamais, pietiek ar ūdeni no tējkannas. Tādēļ, ka laime – tas ir iet pa dzīvi ar smaidu. Mīlēt sevi un savu apkārtni. Tad prieku sagādā arī vienkāršas lietas – gaiss, kafijas smarža un pat skaista sviestmaize.
Es novēlu visām sievietēm: „Esiet laimīgas, mīliet, priecājieties par dzīvi katru dienu!”
