.

Sports ir mana reliģija

pljazhnij futbolIntervija ar Latvijas Pauerliftinga Sporta federācijas izpilddirektora un sporta biedrības „ARKAN SPORT” vadītāju Vitāliju Dubovu.

- Es zinu, ka Jūs uz brīvprātības principiem esat radījis organizāciju „ARKAN SPORT”, kur jaunatne var sportot. Kas Jūs virza?

- Sports – tā ir mana reliģija. Esmu uzaudzis Maskavas forštatē, puišelis no vienkāršas strādnieku ģimenes. Ko es redzēju bez ielas? Līdz tam laikam, kamēr aizgāju armijā, citu pasauli nebiju redzējis. Bet armijā mums bija puisis, kurš bija sajūsmā par pasaules čempionu airēšanā Jefimiju Klementjevu. Tieši tad es sapratu, ka pasaule ir plašāka par forštati. Klementjevs man kļuva par piemēru tam, ko var sasniegt mērķtiecīgs cilvēks.

- Pastāstiet par savu bērnību!

- Parasta vienkārša puiša no Maskavas forštates bērnība. Mācījos skolā, apmeklēju vēstures pulciņu, tur līmējām modeļus, braucām uz izrakumiem. Bija interesanti. Bet, protams, īstā dzīve bija pagalmā. Čaļi, kautiņi, apkārt daudz krimināla. Es biju sportisks puisis, mani pierakstīja Rīgas Civilās aviācijas institūta sporta klubā, trenējos regbijā. Bija interesanti – sacensības, treniņi. Bet 91.viss beidzās. Treneris pēc treniņa pateica: „Šis bija pēdējais treniņš. Neatkarība ir, bet finansējuma nav, un Rīgas Civilās aviācijas institūta regbija komanda vairs neeksistē”. Neskatoties uz to, ka tieši tajā gadā komanda bija kļuvusi par Latvijas čempioni, to tomēr izformēja.

Tieši tad es pirmo reizi smēķēju, man bija 13 gadi. Izgāju no zāles, un viss – nav kur iet.

Sākās „bandītu romantika”, visi šie „gop-stopi, maļinas, poņaķija, bazari”. Rajonā bija daudz „autoritāru personību”, kuras jau bija nosēdējušas. Viņi pasniedza ļoti vienkāršu filozofiju: „Jūsu skola ir cietums”. Ja ņem vērā, ka tas notika lielu ekonomisku satricinājumu laikā, kad naudas ģimenā nav, tad var iedomāties, cik tāda filozofija bija pieprasīta. Mamma ir šuvēja, daudzbērnu ģimene, barot vajag, bet nav ar ko. Tēvs dzelzceļa brigadieris, tur arī nemaksāja. Atceros, ka mamma pirka tirgū kaulus un no tiem mums vārīja zupu. Slikti bija.

Diena bez kautiņa – tā nav diena. Vajadzēja izdzīvot. 1991. gadā vecākais brālis aizgāja armijā. Atgriezās ar pavisam citu pasaules redzējumu, aizbrauca uz Sibīriju peļņā. Es toreiz pēc brāļa piemēra sapratu, ka eksistē cita dzīve aiz Maskavas forštates robežas. Tā kā biju audzināts patriotiski, nolēmu, ka mans ceļš ir uz armiju. Devos kā brīvprātīgais, tikko palika 18 gadi, nākamajā dienā aizgāju uz kara komisariātu. Tieši pareizticīgo Ziemassvētkos. Ja esi brīvprātīgais, vari izvēlēties. Protams, es izvēlējos desantu. Pirms tam pusgadu laukos pie vecmāmuļas nostiprināju veselību, skrēju, lēcu, izvadīju no organisma visu, ko biju paspējis līdz tam sevī iebāzt.

bosnija - hercegovina- Vai armija attaisnoja cerības?

- Uzreiz – nē. Metos no vienas bedres otrā. Esat laikam dzirdējuši tādu jēdzienu kā „ģedovščina”? Bet es nepadevos un nokļuvu elitārā bataljonā. No visa iesaukuma tikai 8 cilvēki saņēma desantinieka atšķirības zīmi – bereti. Es biju to starpā.

Es kā personība atjaunojos un iegāju formā. Mums bija brīnišķīgs komandieris, tā ka pusotra gada dienesta desanta izlūkdienestā mums iemācīja daudz: lēcieni ar izpletni, 100 km, pārgājieni, paraugdemonstrējumi, uzstāšanās, sacensības. Mums bija elitārs vads. Līdz šim brīdim pastāv armijas laika brālība.

Pēc demobilizācijas atgriezos rajonā un uzreiz sajutu, kā vide iesūc. Nevarēju ar to samierināties. Nolēmu aizbraukt pie sava bijušā komandiera majora Miļuka, visu izstāstīt. Viņš saka: „Ej uz štābu. Tur tieši tagad vāc brīvprātīgos uz Bosniju”. Es atnācu, skatos, uz pakāpieniem sēž Dzintars Roga, toreiz vēl kapteinis. Ieraudzīja mani un saka: „Es jau domāju, ka tu nekad neatnāksi”. Tā es nokļuvu miera uzturēšanas armijā.

No sākuma mūs aizsūtīja uz Dāniju kā armijas izlūkus. Lidmašīnā burtiski ielēcām ielas apģērbā, bet, kad nolaidāmies NATO lidostā, uzreiz sākās militārā apmācība. Izsniedza mums ap 60 kg smagu ekipējumu un sāka dzenāt pa poligoniem. Mūsu vienība bija pamats Dānijas prinča apsardzei. Visa armijas sagatavošana bija pavisam savādāka, ne tāda kā pie mums. Ļoti nopietni gatavoja: medicīna, dažādu ieroču tehniskie raksturojumi. Kara izlūku kursi, specvienību kursi demonstrāciju apspiešanai. Pat ugunsdzēsēju kursi. Mācīja, kā uzvesties dažādās situācijās, psiholoģijas pamatus. Dienests Latvijas armijā likās bērnu nometne. NATO armijas spēki - tā ir strādājoša mašīna. Viss ir saskaņots, un viss nenovēršami darbojas.

Tas, ko es retos brīvā laika brīžos, kad izdevās pastaigāt pa pilsētu, ieraudzīju Dānijā, man ļoti atgādināja bērnību PSRS. Mierīgi cilvēki, vecītis baro baložus, bērni mierīgi spēlējas rotaļu laukumā... Salīdzinot ar to ārprātu, kuru es atstāju mājās Latvijā, bija milzīgs kontrasts.

Tur es jau sāku saņemt kabatas naudu un sūtīju to mammai. Mājās bija ļoti smagi. Par parādiem jau gribēja vecākiem atņemt dzīvokli, tikai pateicoties tai naudai, ko es sūtīju uz mājām, izdevās dzīvokli saglabāt.

Pēc 4 mēnešu mācībām Dānijā, mūs lidmašīnā aizsūtīja uz Horvātiju, uz Zagrebu, bet no turienes ar visu ekipējumu autobusā uz Horvātijas Bosnijas robežu. Izdeva bruņuvestes, ķiveres, automātu.

Pirmais iespaids pēc Savas upes forsēšanas – Staļingrada. Kā padomju filmās par karu. Ārprāts, sagrautas mājas, skraida suņi. Viss taču bija sācies vienlaicīgi ar PSRS sagruvi. Es visu laiku domāju: „paldies Dievam, ka pie mums tā nebija”. Latvijā, lai gan arī bija grūti, bet bija pagājis bez tik šausmīgiem slaktiņiem.

- Laikam ir ļoti bail, kad piedalies kaujas operācijās? Kas visvairāk palicis atmiņā?

- Atmiņā vairāk par kaujas operāciām ir palikušas cilvēku jūtas, ar kurām nācās saskarties. Piemēram, kad dalījām humāno palīdzību izsalkušiem bērniem. Vai redzi brīnišķīgu vietu, kalni, bet uz ceļa guļ skelets. Vai arī šādi cilvēku stāsti. Lūk, vecmāmuļa, kura visu mūžu ir nodzīvojusi vienā ciematā. Šeit ir visa viņas dzīve, radi, bērni, mazbērni, mazmazbērni. Aizgāja kalnos pēc kazas, atgriezās ciematā, bet tur visi tuvinieki ar pārgrieztām rīklēm. Tā ir visa viņas dzīve! Vai – mazs zēns gana savu ganāmpulku. Bet zēns pilnīgi sirms. Viņam blakus eksplodēja šāviņš, visa ģimene gāja bojā, bet viņš palika kontuzēts. Un cik atšķirīgi mūs sagaidīja cilvēki! Kāds priecājās, kāds draudēja. Man horvātu nacionālisti solīja galvu nogriezt, kad mēs ieņēmām viņu bāzi. Viņu ģenerālis plēsa uz galvas matus, briesmīgi lamājās.

- Bet ja jau Jūs esat šeit, tātad viss beidzās labi?

- NATO spēki bandītu grupējumus momentāni apspieda. Mašīna darbojās precīzi.

- Vai Jūs ilgi karojāt armijas daļās?

- Dienesta piecu gadu laikā es divreiz biju cīņas komandējumos, katru reizi pa pusgadam.

- Kas bija pārējā laikā?

- Apmācība. Man gadījās mācīties Šveices alpu kalnu strēlnieku skolā. Tās ir tās pašas vienības, kuras Vatikānā apsargā Romas Pāvestu. Es mācījos par Alpu strēlnieku instruktoru. Mums mācīja ne tikai šaut, bet arī daudzas citas lietas, tai skaitā estētiku.

- Ko tas nozīmē? Kas tika iekļauts estētikas mācībās?

- Prasme ēst restorānā, lietot visus galda piederumus, piemēram. Budžetā bija pat iedalīti speciāli līdzekļi restorānu apmeklējumiem mācību nolūkos. Tad vēl prasme ģērbties, komunicēt. Daudz dažādu interesantu iemaņu.

- Kādā valodā jūs mācīja?

- Angļu. Kopš skolas laikiem angļu valoda bija ļoti vāja, tikai izruna, tā ka vakaros sēdēju un mācījos vārdus.

- Kāds iespaids no Šveices?pacani

- Tur cilvēki dzīvo pilnīgi savādāk, viņiem ir nesatricināma stabilitāte, viņi vispār nespēja saprast mūsu realitāti.

- Kādēļ Jūs aizgājāt no profesionālās armijas?

- Sākumā nebiju plānojis. Gribēju tikt seržantu skolā sagatavošanai Afganistānai, bet tā tika atlikta, jo NATO armija gāja uz Irānu. Tādēļ kādu laiku es „lidinājos starp debesīm un zemi”. Paskatījos, ka gada laikā mājās biju tikai mēnesi, tādēļ nolēmu demobilizēties ģimenes apstākļu dēļ. Īpaši tādēļ, ka man bija piedzimis dēls.

- Ar ko Jūs sākāt nodarboties?

- Pirmkārt, atradu darbu. Tagad es vadu liela uzņēmuma drošības dienestu. Nu, un sāku nodarboties ar sabiedriskiem projektiem.

- Kā Jūs nonācāt līdz šādai idejai?

Man nepieciešams uzturēt formu, tādēļ sāku apmeklēt trenažieru zāli, bet tur sastapu domu- biedrus. Un vēl, atgriežoties es ieraudzīju, cik daudz draugu sadega no narkotikām un alkohola. Tad arī pieņēmu lēmumu, ka ar to vajag kaut ko darīt. Es redzu savu misiju tajā, lai rādītu jauniem cilvēkiem, ka ir citas iespējas. Tādēļ es ar jaunu cilvēku grupu noorganizēju sporta klubu „ARKAN SPORT”.

- Kas tur darbojas? Kāda vecuma grupa?

- No sākuma mēs nodarbojāmies kopā ar draugiem, Tie ir jau pieauguši cilvēki, strādājoši sporta entuziasti. Mēs bijām nosprauduši sev mērķi – personīgā attīstība, dalība sacensībās... Pakāpeniski pie mums sāka nākt jaunieši. Tagad mums ir daudz skolnieku, studentu. Mēs ar draugiem gājām pa rajonu, gājām klāt puišiem uz soliņiem un teicām: „Ko jūs šeit sēžat un dzerat alu! Ejiet uz zāli!” Skatos, daži pēc pusstundas jau bija zālē, dzelžus cilāja. Mums Maskavas rajonā ir ap 5 000 studentu. Ir gan vietājie, gan ārzemnieki, kas šeit īrē dzīvokļus.

- Kādi sporta veidi jums ir?

dzjudo- Tagad ir daudzi. Ir Pauerlifting, bodibildings, tajiešu bokss, klasiskais bokss, džudo. Pats esmu vairākkārtējais Latvijas čempions Powerliftingā, sporta meistars, man ir zilā džudo josta. Organizējam stieņa celšanas sacensības. Ir pat baleta studija meitenēm.

- Kā tad balets pie jums nokļuva?

- Ļoti vienkārši. Atnāca sieviete skolotāja – Anna Grigorjeva – Viņu bija izdzinuši no viņas studijas telpām. Viņas dēls pie mums trenējās. Tā mēs viņu paņēmām savā paspārnē. Protams, mūsu telpā meitenes nevarēja nodarboties, bet mums ar Rīgas domes deputātu Valērija Petrova un Jefimija Klementjeva palīdzību izdevās sarunāt ar skolas direktori Ludmilu Kašinu. Tā viņa nu jau gadu gatavo meitenes. Viņas dejo, uzstājas.

- Par kādiem līdzekļiem jūs attīstāties?

- Par personīgajiem. Man ir ienākumi no pamatdarba. Pērkam jaunus trenažierus. Taisām paštaisītus. Klubu attīsta altruistu grupa, kuri grib laiku pavadīt ar mērķi. Mūsu mērķis ir propagandēt veselīgu, sportisku dzīvesveidu.

- Jūs pats esat šāda dzīvesveida paraugs. Kādi Jums ir tituli?

- Kopš 2006. gada esmu Pauerliftinga federācijas izpilddirektors Latvijā, bet kopš 2008. gada valdes loceklis – pārstāvu Latviju šajā sporta veidā. Vēl vadu sporta klubu „ARKAN SPORT”. Sadarbībā ar federāciju klubs „ARKAN SPORT” ir „Ģimenes dienas” organizētājs, kas notiek maija beigās Krasta LIDO. Nesen ar sporta biedru Valēriju Petrovu vēl nodibinājām biedrību „Rīga bez narkotikām”.

- Ar katru gadu mēs piesaistām arvien vairāk atlētu, „audzējam muskuļus” aktīvu, ieinteresētu cilvēku veidā, kuri piedalās mūsu sports svētkos. Arvien vairāk cilvēku skatās uz ģimenes, jaunatnes un sporta problēmām. Projekts apvieno šādus cilvēkus. Kad mēs 2005.gadā organizējām šos svētkus, mums bija tikai 11 atlēti, 10 no kluba un viens atlēts no Daugavpils. Pēc svētkiem LIDO direktors Aleksejs Trigubjuks teica: „Turpiniet, laba lieta!” Un mēs turpinājām. 2006.gadā mums jau bija ap 100 sportistu, bet šogad gaidām, ka būs vairāk nekā 400.riga bez narkotikov

- Vai visi sportisti attiecas uz Pauerliftingu?

- Nē, tur būs dažādi virzieni. Būs breik dance, hip-hops, par to atbild Avakums Petrovs, armleslings, kuru vada Normunds Tomsons, spēka cīņas Mārtiņa Krūzes vadībā, masswresling (nūjas vilkšana). Nu, un par Рauerliftingu atbildēšu es.

- Tātad Jūs vairāk darbojaties kā organizators?

- Kāpēc gan? Esmu aktīvs sportists, kā saka „aptverē”! Vecuma ziņā, protams, ja tuvojos senioriem, bet vēl ceru piedalīties Latvijas džudo čempionātā. Ceru saglabāt labu sportisko formu, Dievs dos, līdz sirmam vecumam. Man vēl ir uz ko tiekties. Bet kā administratore man palīdz brāļa meita Darja Dubova.

- Daša, Jūs arī sportojat?

- Pagaidām es mācos Herdera vidusskolā, 10. klasē. Studēju vācu valodu. Trenējos arī – fitnesā un džudo.

- Džudo ir spēka sporta veids. Kamdēļ meitenei tas ir vajadzīgs?

- Palīdz noņemt spriedzi, izgāzt agresiju nevis uz apkārtējiem, bet sporta zēlē. Turklāt tā ir japāņu kultūras daļa, bet mani šī kultūra ļoti interesē. Gribu pēc skolas iet mācīties par tulku, studēt japāņu, tajiešu, korejiešu valodas. Tā man džudo vēl ir arī kultūras sastāvdaļa.

- Kā Jūs domājat savienot tik dažādas lietas kā valodas un džudo?

darja 2- Iespējams, es braukšu uz Japānu un tur strādāšu par tulku, bet varbūt kļūšu par džudo treneri. Laiks rādīs. Arī tas, ka pašlaik palīdzu Vitālijam, attīsta manas prasmes. Man patīk palīdzēt cilvēkiem, bet trenera darbs un tulka darbs – abas profesijas ļauj palīdzēt citiem. Un vēl, sports dod dvēseles harmoniju. Palīdz attīstīties ne vien fiziski, bet arī garīgi. Māca pārvarēt grūtības un uzvarēt.

- Uzvarētāja gars! Tas ir loti svarīgi. Lai jums veicas Jūsu plānu realizācijā! Un, protams, tuvākajā no tiem – Krasta LIDO „Ģimenes dienas” organizēšanā. Kad tieši būs šie svētki?

- 25. un 26. maijā gaidām visus mūsu Sporta ģimenes svētkos RĪGA 2013. Būs interesanti! Satiekamies LIDO!

Bookmark and Share

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Top.LV