Marina Gribanova: „Dari to, kas jādara, un lai notiek, kas notikdams” jeb „par narkotiku kaitīgumu Žvaņecka stilā”

Detaļas

Autors Redakcija

Marina Gribanova ir ārkārtīgi enerģisks cilvēks, ne minūti nespēj nosēdēt bez darba. Pēc pašas vārdiem viņas darba diena sākas tad, kad viņa pamostas, un beidzas tad, kad iet gulēt.

Atvaļinājumus un garas nedēļas nogales šī sieviete vienkārši neatzīst. Viņas fenomenālo darba spēju pamatā ir mīlestība pret to darbu, kuru viņa dara. Marina ir pārliecināta, ka tam, kurš dara iemīļotu darbu, atpūta nav vajadzīga. Vēl viens šīs sievietes fenomens – viņas lekciju fantastiskā efektivitāte. Bērni, kuri kaut reizi ir pabijuši viņas lekcijā, vairs negrib sākt lietot narkotikas, alkoholu, viņi izvēlas veselīgu dzīves veidu. 

Pastāstiet, kā jūs kļuvāt par antinarkotisko lektori?

-          Jāsaka, ka pirms es sāku lasīt lekcijas, ne reizi dzīvē nebiju redzējusi narkomānus. Mani vienkārši satrauca bērnu problēmas. Pieaugušie taču bieži vien nezina, kā palīdzēt pusaudzim atteikties no iedzeršanas vai narkotikām. Skolā biju atklājusi kādu ārkārtīgi nepatīkamu lietu: pusaudžiem ar katru gadu kļuva vairāk problēmu. Pieauga alkoholisms un narkotiskā atkarība, taču ne pedagogi, ne psihologi ar to neko nevarēja padarīt. Astoņdesmitos gados es strādāju par bioloģijas skolotāju kādā no Harkovas skolām. Toreiz nācās vadīt alkoholisma profilakses stundas. Esmu pārliecināta, ka diez vai kādam skolotājam sagādā prieku stāstīt par tādām lietām. Sagadījās tā, ka es iepazinos ar starptautiskās organizācijas „Narkonon”  programmu. Noklausījusies viņu lekciju, es sapratu: tā var atrisināt pusaudžu problēmas. Nedaudz vēlāk man piedāvāja apgūt lektora programmu. Es piekritu. Es paņēmu par pamatu „Narkonona” lekciju, to pārstrādāju un papildināju, maksimāli pietuvinot mūsu realitātei.

Vai nebija grūti pamest skolu un pāriet lektoru darbā?

-          Teikšu tā: Līdzīga profesijas maiņa ir ļoti vērtīga tiem, kuri vēlas notievēt. Pirmos trīs gadus es strādāju bez maksas ar cerību, ka man palīdzēs valsts. No tāda darba es pārstāju satraukties par to, vai man ir liekais svars. Iztiku ar vienu hot-dogu dienā. Tai pat laikā valsts nesteidzās man palīdzēt. Ieši otrādi. Piemēram, Harkovas ierēdņiem pēkšņi nez kāpēc pārstāja patikt manas lekcijas. Aizgāja tik tālu, ka viens no maniem draugiem „laipni” brīdināja mani, ka labāk nomainīt darbības sfēru. Tev taču ir divi mazi bērni, bet tāda darbošanās viņiem var nākt par ļaunu. Mans viedoklis ir tāds: ja tavs darbs ir efektīvs, tu vienmēr kādu apdraudēsi.  Pateicoties manām lekcijām, narkomānijas līmenis Harkovas apgabalā samazinājās, un ļoti nopietni cilvēki tādēļ pazaudēja ļoti lielu naudu. Pēc tam sākās uzbrukumi manai lekcijai. Lai cīnītos ar šo, nācās deldēt daudzu iestāžu sliekšņus, savākt veselu kaudzi dažādu atļauju. Manu lekciju ir atļāvušas Izglītības, Veselības, Jaunatnes lietu ministrijas un citas iestādes. 

-          Par Jūsu lekcijas efektivitāti stāsta leģendas. Kur ir tās noslēpums?

-          Ziniet, man ir sarežģīti atbildēt uz šo jautājumu. 14 darba gados es tā arī neesmu iemācījusies cilvēkiem stāstīt par to, kā es lasu lekciju. Bieži vien cilvēkiem nav viegli paskaidrot, kā var runāt par narkotikām Žvaņecka stilā. Bērni smejas, viņiem ir jautri, divas lekcijas stundas aizlido nemanot, bet pēc tam pusaudži vienkārši pārstāj lietot indi. Mans noslēpums: precīzi sekot L. Rona Habarda apmācības un saskarsmes tehnoloģijai. Ja es cilvēkam pateikšu: „Nemēģini!”, tam nebūs nekādas jēgas. Tas nedarbojas. Lai atteiktos no narkotikām vai alkohola vienkārši ir jāatnāk un jānoklausās mana lekcija. Tā ir šādu problēmu komplekss risinājums. Tur tiek dota informācija par to, kādēļ cilvēki lieto šo indi, kā narkotikas uzkrājas organismā, kādēļ tas ir bīstami, kā notiek pieradums utt. No visas informācijas cilvēks izvēlas to, kuru iepriekš nebija zinājis. 

-          Kādā vecumā cilvēki parasti uzsāk „nogaršot” narkotikas?

-          - Jebkurā! Atsevišķos reģionos cilvēki izmēģina narkotikas jau 9 gadu vecumā! Piemēram, Odesas, Nikolajevas, Dņepropetrovskas apgabalos. Nesen es sev par pārsteigumu uzzināju, ka zālīti sāk smēķēt pat nobrieduši cilvēki. Diemžēl narkotikas ir izplatītas gan laukos, gan pilsētā. Atšķirība ir tikai indes veidā.  Pilsētās vairāk lieto sintētiskās narkotikas (tās iegūst laboratorijās), bet laukos – dabīgās. Uzsēsties uz narkotikām var jebkurš. Lielākā daļa narkotikās saskata savu problēmu risinājuma veidu. Kāds uzskata, ka ar indes palīdzību labāk patiks meitenēm, izskatīsies gudrāks. Jebkuru zāļu reklāma arī pēc būtības ir narkotiku propaganda. Mūs pieradina pie tā, ka, lai atrisinātu grūtības, nav nepieciešams pielikt pūles, tā vietā pietiek ar to, ka cilvēks iedzer vienu tableti, un nekādu problēmu nebūs.

-          Jūs daudz ceļojat. Ko interesantu Jums izdodas redzēt savu ceļojumu laikā?

-          Pilsētas es pamatā redzu pa autobusa logu. Paspēju vien ievērot, ar ko viena pilsēta atšķiras no otras. Bieži vien, atbraucot jaunā vietā, uzreiz ķeros pie darba. Labi, ja sanāk kaut ko iekost. Diemžēl ar šādu grafiku praktiski neatliek laika vietējo objektu apskatei. Reiz es braucu cauri visai valstij no rietumiem uz austrumiem. Tādos garos ceļojumos ļoti krīt acīs tas, cik atšķirīga ir Ukraina. Ja, piemēram, Černovcos izkāpjot no autobusa man pasniedz roku un saka „lūdzu”, tad Doņeckā sabiedriskajā transportā pret tevi stāv ar muguru un neviens pat nepateiks ne vārda. 

Īss dosjē.

Marina Gribanova ir viena no visveiksmīgākajām antinarkotiskajām lektorēm Ukrainā, sabiedriskās organizācijas „Narkonon” prezidente, nodarbojas ar narkomānijas profilaksi un vada no narkotikām atkarīgo rehabilitācijas centru. 14 savas darbības gados Marina Gribanova ir nolasījusi vairāk kā 3000 lekciju pāri par 170 tūkstošiem klausītāju.

Klausītāju lielākā daļa – skolnieki un studenti. Iespaidīgi, vai ne? Marina Gribanova ir laidusi klajā arī disku ar savas lekcijas par narkotiku kaitīgumu  ierakstu. Lektores darba efektivitāte ir atzīta oficiāli.

Pārliecinošā milicijas statistika liecina, ka it visur pēc lekcijas noklausīšanās jaunatne skolās un augstskolās atsakās no narkotikām un alkohola.

Dzimusi 1960. gada 10. maijā   Harkovā, Ukrainā. Pēc izglītības bioloģijas skolotāja. Vaļasprieki: teniss, slidošana, kalnu slēpošana. Vēl viens hobijs – L. Rona Habarda grāmatu lasīšana. Dzīves kredo: dari to, kas ir jādara, un lai notiek, kas notikdams. Ģimene: divi pieauguši dēli.

Fakti par Latviju.

Pēc Eiropas informācijas tīkla narkotiku un narkomānijas jautājumos Reitox oficiāla pētījuma datiem 2011. gadā Latvijā bija 18 888 problemātisku narkomānu, no kuriem 10 169 lieto heroīnu vai citas opiātu grupas narkotiskās vielas, bet 6540 lieto amfetamīnu. Taču tie ir oficiālie rādītāji. Kā likums, tie ir zemāki par patiesajiem.

Vēl 2004. gadā pēc vietējo narkologu ziņām Latvijā bija aptuveni 40 000 narkomānu. Pēc pašu ārstu statistikas datiem narkomānu skaits kopš tā laika ir pieaudzis 16 reižu. Sanāk 300 000 narkomānu, kas pilnībā atbilst oficiālajai statistikai. Uz Latvijas 2 miljoniem iedzīvotāju ir 302 208 narkomānu.

Nevalstiskā organizācija „Narkonon” Latvijā uzsāka darbību 2013. gadā. Marina Gribanova ir piešķīrusi mūsu žurnālam tiesības izplatīt savas lekcijas ierakstu Latvijā. Skatieties un klausieties lekciju šeit.