.

Kā cauri meliem ieraudzīt patiesību

deja„Ja kāds akli ticot pieņems „faktus” un „patiesības”

(tādēļ, ka viņam tā ir teikuši), kuri viņam pašam

neliekas patiesi, vai pat šķiet esam melīgi,

gala rezultāts var būt bēdīgs”

Grāmata „Ceļš uz laimi”

Zēns kopš bērnības gribēja dejot. Viņš ļoti mīlēja mūziku un, tikko to izdzirdējis, metās dejot.

Garāmgājēji apbrīnoja viņa skaistās kustības un teica vecākiem „atdodiet viņu deju skolā, lai attīstītu talantu”. Kādu reizi mamma paņēma Zēnu aiz rokas un aizveda viņu uz interesantu vietu. Tur drūzmējās bērni un stingrs meistars stāstīja viņiem, kā vajag kustēties.

Zēns nopriecājās: „Šeit es iemācīšos dejot labāk par visiem!”

Tikko ieskanējās mūzika, viņš metās pie meistara, rādot tam visu, ko viņš prot! Tikai meistars palika neapmierināts.

„Mums nav pieņemts tādā veidā likt kājas! Rokas tā neviens nevicina! Tu jau nemaz neproti dejot!”

Viņu sāka mācīt. Bet – kas par brīnumu – ar katru dienu zēns dejoja arvien sliktāk un sliktāk.

Pat visvienkāršākās kustības viņam sāka neizdoties, viņš nekādi nevarēja apgūt nevienu deju!

Viņš pārdzīvoja tik ļoti, ka pat pārstāja baudīt mūziku. Tikko padzirdējis mūzikas skaņas, Zēns tūdaļ gāja prom,

Galu galā viņam apnika klausīties stingrā meistara pārmetumus, Zēns pameta deju skolu pilnā pārliecībā, ka dejas nav domātas viņam, viņam tās nepadodas.

Pēc kāda laika viņš stāvēja mājās atvērta loga priekšā un drūmi pārdomāja dzīvi. Pēkšņi netālu ieskanējās mūzika, tā bija viena no viņa vismīļākajām melodijām, kuru viņš nebija dzirdējis kopš bērnības.

Ķermenis uzreiz noreaģēja uz melodiskajām skaņām. Nedomājot viņš sāka virpuļot pa istabu, ieliekot visas savas skumjas kustībās. Viņš domāja, ka viņu neviens neredz un pilnībā atdevās mūzikai, nedomājot par savas dejas pareizumu.

Kad mūzika pārstāja spēlēt, atskanēja skaļi aplausi.

Zēns atguvās un atskatījās. Uz ielas pie loga stāvēja daudz cilvēku, viņi ar sajūsmu raudzījās Zēnā.

- Tā ir visskaistākā deja, kuru esmu redzējis – teica kāds padzīvojis sirmgalvis – Esmu deju skolotājs un gribētu Tevi ņemt kā savu mācekli! Tu esi neiedomājami talantīgs!

Zēns jutās pārsteigts. Viņš pastāstīja vīrietim savu stāstu un pabeidza to ar apgalvojumu, ka tā arī nebija iemācījies dejot un viņam bija deju skola jāatstāj.

Sirmgalvis pasmaidīja.

-       Lai kaut ko iemācītos, tev ir jāatmet tie paņēmieni, kuri nedarbojas, un jāatrod tas, ko tu vari pielietot. Pat tad, ja kāds gudrinieks tev saka: „Tev ir jādara tā!” - , tev ir tas jāpārbauda uz sevis un, ja tas neder, jāatmet bez žēlastības. Saki, vai bija skolnieki, kuriem izdevās izdarīt tā, kā teica Meistars?

-       Jā, bet man nepatika viņu kustības, tām nebija smalkuma un līdzinājās lellēm.

-       Nu, redzi. Patiesu māku var sasniegt tad, ja uzreiz atmetīsi visu, kas neder. Otrais likums – prast vērot. Nevis klausīties Meistara apgalvojumus par to, ka viņš ir vislabākais, bet paskatīties uz tiem dejotājiem, kurus viņš jau ir apmācījis. Ja tev rezultāts nepatīk, tas nozīmē, ka nemaz nebija vērts sākt.

-       Ak, Dievs!- iesaucās izbrīnītais zēns. – Tev ir taisnība. Es neskatos patiesībai acīs. Es klausījos meistaru un ticēju viņa vārdiem, tā vietā, lai ievērotu acīmredzamo.

-       Apsveicu, manu zēn! Tu kļūsi par izcilu dejotāju! Tu jau esi apguvis pirmo mācību.

-       Paldies, Meistar! Es esmu gatavs kļūt pat Jūsu skolnieku!

 «Jums ir jāredz tas, ko Jūs redzat, nevis tas, ko citi liek Jums saskatīt”

Grāmata „Ceļš uz laimi” 

Bookmark and Share

Veselā saprāta rokasgrāmata labākai dzīvei "Ceļš uz Laimi"

Top.LV