Kā trīs latvieši Londonā izcēlās

Detaļas

Autors A. Koļcovs

Londonā Sidnejas ielā zaldāti izripināja vairākus lielgabalus un sāka no tiem tiešā tēmējumā šaut pa dzīvojamo māju.

Apšaudi komandēja Lielbritānijas iekšlietu ministrs Vinstons Čērčila kungs. Tā bija vienīgā artilērijas kauja visā Londonas vēsturē. Kā atbildi Čērčilam ar šāvienu norāva auss ļipiņu. Bet kas tas ir salīdzinājumā ar simtiem ievainotu zaldātu? Kas gan notika pirms aplenkuma?

Šis stāsts sākās Londonā kādā vēlā 1910. gada naktī ar juvelieru bodītes sarga zvanu policijā. Sargs sūdzējās uz aizdomīgu troksni aiz sienas, kas atgādināja āmura sitienus. Ieradusies policijas vienība, iezvanīja pie blakus esošā dzīvokļa durvīm, lai pārliecinātos, ka tur viss ir kārtībā. Jaunais cilvēks, kurš atvēra durvis, runāja angliski ar stipru akcentu. Atbildot uz policijas lūgumu ielaist viņus dzīvoklī, viņš izņēma divas pistoles un aukstasinīgi nošāva trīs policistus. Viņa biedri, kas raudzījās pāri viņa pleciem, arī atklāja uguni.

Policijas papildspēki, kuri atsaucās uz šaušanas skaņām, ieraudzīja divus smagi ievainotus un trīs nogalinātus policistus, bet dzīvoklī – gandrīz gatavu caurumu uz juvelieru veikalu. Bandītiem izdevās nozust.

Apšaude galvaspilsētā un trīs policistu nāve izsauca neviltotas pilsētnieku bailes. Jau līdz rītam Skotlendjarda noskaidroja, ka dzīvokli īrējuši trīs latvieši. Tā kā Latvija tolaik bija Krievijas sastāvā, sāka pastiprināti pārbaudīt visus Krievijas emigrantus. Īpašu uzmanību pievērsa boļševikiem un anarhistiem.

Pateicoties informatoriem policija noskaidroja, ka tas ir latviešu revolucionāru roku darbs, kuri šādā veidā vāc naudu ieroču iegādei.

1911. gada 2. janvārī policija saņēma ziņas, ka nozudušie bandīti atrodas četrstāvu namā Sidnejas ielā. Te viss tikai sākās! Atceroties personālsastāva zaudējumus, pilsētas policijas priekšnieks nosūtīja uz namu 200 bruņotus policistus. Blakus esošās ielas attīrīja no iedzīvotājiem un policija uzsāka pārrunas. Precīzāk – mēģināja uzsākt. Par atbildi kalpoja spēcīga mauzeru uguns. Pēc tam atklājās, ka dzīvoklī bija pietiekami daudz munīcijas, tādēļ aplenkumā esošie nežēloja patronas. Policijai nebija cīņas pieredzes pilsētas apstākļos, un viņiem radās milzīgi zaudējumi.

Iekšlietu ministrs Vinstons Čērčils centās ņemt situāciju savās rokās. Ieraudzījis, cik daudz līķu ir apkārt ielenktajai mājai, viņš palīgā izsauca 800 skotu strēlniekus un artilērijas apkalpi. Apšaudes laikā Čērčils zaudēja daļu auss un gandrīz septiņdesmit zaldātus. Kādi 120 bija ievainoti. Artilērijas apšaudes laikā namā izcēlās ugunsgrēks un vienam no ielenktajiem izdevās izkļūt ārā no aplenkuma.

Pēc tam, kad ugunsgrēks bija nodzēsts, dzīvoklī atrada divu vīriešu līķus un dokumentus, pēc kuriem bija iespējams uzzināt vīriešu vārdus. Tie bija Fricis Dūmnieks un Jānis Votelis.

Starp citu, pēc to dienu notikumiem tikušas uzņemtas vairākas filmas, bet pats stāsts iegājis vēsturē ar nosaukumu «Siege of Sidney Street».

Tomēr ar šo stāsts nebeidzas. Pēc kāda laika uz robežas bija aizturēts trešais apšaudes dalībnieks Jēkabs Peterss, tomēr pierādīt viņa līdzdalību Londonas jezgā neizdevās. Ar nepatiku Peterss sniedza interviju žurnālistiem: „Neskatoties uz zemiskajiem angļu imperiālistu centieniem apmelot un nosodīt nevainīgu cīnītāju pret asiņaino Krievijas cara režīmu, taisnīgums uzvarēja! Protams, es neesmu vainīgs noziegumā, kuru man centās pierakstīt!” Pēc atbrīvošanas Jēkabs Peterss apmetās uz dzīvi Londonā, kur sagājās ar Čērčila radinieci.

Vēl pēc septiņiem gadiem Jēkabs Peterss, kļuvis uz to laiku  par pirmo Krievijas ĀK priekšnieka Fēliksa Dzeržinska vietnieku, smejoties paziņoja: „Eseri ar diviem tūkstošiem durkļu nespēja ieņemt Maskavu, kuru aizstāvēja vien tūkstotis strēlnieku. Mēs pirms dažiem gadiem trijatā nogāzām tūkstoti angļu! Bet šie eseri ir švakuļi!”

1939. gadā ĀK tīrīšanas laikā viņu nošāva.

A. Koļcovs