Gabriela Garsijas Merkesa atvadu vēstule
- Detaļas
- Autors Pēc interneta materiāliem
2014. gada 17. aprīlī 87 gadu vecumā no dzīves aizgājis viens no mūsdienu dižākajiem rakstniekiem, kolumbiešu prozaiķis, žurnālists, izdevējs un politiskais darbinieks, Neištdes literatūras prēmijas (1972.) un Nobela prēmijas (1982.) laureāts Gabriels Garsija Merkess. Lasītājiem viņš pazīstams ar darbiem „Simts vientulības gadu”, „Pulkvedim neviens neraksta”, „Patriarha rudens”, „Mīlestība holeras laikā” u.c.
Šo vēstuli viņš ir atstājis mums, dzīvojošajiem uz planētas Zeme.
Gabriela Garsijas Markesa atvadu vēstule.
„Ja Dievs tas Kungs kaut uz sekundi būtu aizmirsis par to, ka esmu lupatu lelle, un dāvātu man nedaudz dzīvības, es nebūtu pateicis visu to, ko domāju; es būtu vairāk domājis par to, ko runāju.
Es būtu vērtējis lietas nevis pēc to izmaksas, bet pēc to nozīmes.
Es būtu mazāk gulējis, vairāk sapņojis, apzinādamies, ka katra minūte ar aizvērtām acīm ir 60 sekunžu gaismas zaudējums.
Es būtu staigājis, kad citi atturas to darīt, es mostos tad, kad citi guļ, es būtu klausījies, kad citi runā.
Kā es izbaudītu šokolādes saldējumu!
Ja Dievs man būtu dāvājis nedaudz dzīvības, es ģērbtos vienkārši, celtos līdz ar pirmajiem saules stariem, atkailinot ne vien ķermeni, bet arī dvēseli.
Ak, Dievs, ja man būtu vēl nedaudz laika, es būtu ieslēdzis savu naidu ledū un gaidītu, kamēr parādīsies saule. Es būtu zīmējis mēness gaismā kā Van Gogs, sapņojis, lasot Benedeti dzeju un Serra dziesma būtu bijusi mana mēness serenāde.
Es būtu slacījis rozes savām asarām, lai izjustu to ērkšķu sāpes un sajustu to ziedlapiņu sārto skūpstu.
Ak, Dievs, ja man būtu bijis nedaudz dzīvības.... es nebūtu palaidis garām nevienu dienu, nepateicis mīļotajiem, ka viņus mīlu. Es būtu pārliecinājis katru sievieti un karu vīrieti, ka tos mīlu, es būtu dzīvojis mīlestībā un ar mīlestību.
Es būtu pierādījis cilvēkiem, ka viņiem nav taisnība, kad viņi domā, ka novecojot tie pārstāj mīlēt: tieši pretēji, viņi noveco tādēļ, ka pārstāj mīlēt!
Es būtu iedevis spārnus bērnam un pats viņu būtu iemācījis lidot.
Veciem cilvēkiem es būtu iemācījis, ka nāve atnāk ne jau vecuma pēc, bet no aizmiršanās.
Cilvēki, es taču arī no jums esmu daudz ko iemācījies.
Es uzzināju, ka katrs grib dzīvot kalna virsotnē, neapzinoties, ka patiesa laime viņu sagaida nogāzē.
Es sapratu to, ka zīdainis ar savu sīko dūrīti pirmo reizi tverot tēva pirkstu, saķer to uz visu mūžu.
Es sapratu, ka cilvēkam ir tiesības uz otru paskatīties no augšas vien tādēļ, lai palīdzētu tam piecelties kājās.
Es tik daudz ko esmu no jums mācījies, bet patiesību sakot, tam visam nav daudz jēgas, jo piepildījis ar to pilnu lādi, es mirstu.
Šie ir meistara atvadu vārdi, kurš kādreiz pasaulei ir dāvājis ŠO;
„Mīli tā, it kā tevi nekad nebūtu nodevuši.
Strādā tā, it kā tev nav vajadzīga nauda.
Dejo tā, it kā tevi neviens neredz.
Dziedi tā, it kā tevi neviens nedzird.
Dzīvo tā, it kā tu dzīvo paradīzē...”
