.

Tas, ko neviens nespēs atņemt

SevchenkoIntervija ar Jeļenu Ševčenko-Grosu - dziedātāju, komponisti, dzejnieci, Gustava Mālera Eiropas balvas ieguvēju – par ieguldījumu mūzikas mākslas attīstībā.

- Jeļena, sakiet, kā Jūs pati uzskatāt, kas Jūs esat? 

- Man ir vairākas būtības. Ar laiku, protams, mainās prioritātes, tās pārvietojas no viena pjedestāla pakāpiena uz nākamo. Agrāk likās, ka pats galvenais ir tas, ka esmu dziedātāja. Kad bērni bija mazi, nācās apvienot visu, ko vien varēja apvienot.

Tagad saprotu, ka pats galvenais ir mani bērni. Esmu laimīga, ka man ir divas brīnišķīgas pieaugušas meitas, burvīgs mazdēls, kurš jau šogad sāks iet skolā. Ir tik interesanti lūkoties un vērot, kā viņš attīstās.

Protams, radošā darbība turpinās. Tā arī ir viena no prioritātēm! Bez tās es nevaru iedomāties savu dzīvi, it īpaši tādēļ, ka esmu ne vien koncertējoša dziedātāja, bet arī skolotāja, pati saceru mūziku, dzeju un prozu, nodarbojos ar izglītojošu un sabiedrisko darbību. Pirms dažiem gadiem izdevu savu albumu " Эх, судьбы шальные кони" („Ak, jūs, liktens draiskie zirgi”). Esmu Starptiskās rakstnieku un publicistu asociācijas (МАПП) biedrs.

- Kad Jūs nolēmāt, ka kļūsiet par dziedātāju?

- Es to vienmēr esmu zinājusi. Dziedāju no agras bērnības, bet ap 14 gadiem, kad jau pilnīgi bija noformējusies balss, nostiprinājušās balss saites, es sajutu, ka man ir īsta balss.

- Kāda bija Jūsu ģimenes attieksme pret Jūsu vēlmi?

- Esmu no ļoti muzikālas ģimenes, mammai bija skaista balss, mājās bija daudz skaņuplašu, bieži skanēja mūzika. Es dziedāju līdz Ludmilai Zikinai „Plūst upe Volga ” («Течет река Волга») un Tamārai Siņavskai "Kazaku meitene ar melnajām uzacīm"(«Чернобровую казачку»). Var teikt, ka man bija atdarināšanas vērti piemēri.

Taču viss vērsās „par spīti”. Fortūna bija kaut kur blakus, bet ... mums kaut kā visu laiku nebija pa ceļam.

Pēc mūzikas skolas beigšanas (es beidzu klavierspēles klasi) iestājos mūzikas koledžā. Man ļoti gribējās nodarboties ar mūzikas teoriju un literatūru. Man likās, ka tās ir daudz fundamentālākas zināšanas par mūziku. Taču mana klavierspēles skolotāja, maigi izsakoties, neticēja manām pianistes dotībām un nesaskatīja manī „izcilu pianisti”. Tikai tad, kad es netiku mūzikas teorijas nodaļā, bet to izdarīt nebija iespējams, jo eksistēja tā saucamā „mūzikas teorētiķu mafija”, mana klavierspēles skolotāja izbrīnījās: „Kādēļ tu negāji uz klavierspēles klasi?”  Tev ir gana veikli pirksti, tu labi lasi no lapas un jūti skaņdarbu raksturu.” Es tik daudz laba uzzināju par sevi. Ak, ja vien viņa būtu man to pateikusi agrāk! Cik daudz cilvēka liktenī ir atkarīgs no skolotāja. Bet tā nu mani iegāza divbalsīgajā muzikālajā diktātā, es paraudāju un aizgāju uz desmito klasi.

Bet pēc desmitās klases iesniedzu dokumentus ne vairāk ne mazāk kā Brjanskas Transporta mašīnbūves institūtā vagonbūves fakultātē. Šodien šo augstskolu sauc Starptautiskā Tehniskā universitāte. To esmu arī beigusi.

- Jūs esat inženiere ar muzikālo ievirzi vai mūziķe ar tehnisko ievirzi?

- Tagad pēc tik daudziem gadiem varu teikt, ka esmu mūziķe pēc aicinājuma. Bet mans vectēvs Sergejs bija augstas klases inženieris. Viņš bija Gorkija apgabala Bogorodskas pilsētas tanku remonta bāzes priekšnieks, uz turieni tā kara laikā tika evakuēta. Tajos laikos ne ar ko nesalīdzināma atbildība. Viņam bija pat caurlaide Kremlī, uz kurieni viņš veda ziņojumus par tanku sagatavotību un gatavību nosūtīšanai uz  kaujas lauku.  Par to man tika stāstījušas mamma un vecmāmiņa, jo vectēvs krita 1944. gada pavasarī. Tieši gadu nenodzīvoja līdz uzvarai, par kuru atdeva savu dzīvību aizmugurē.

Man pašai ļoti patika vilcieni, man patika ar tiem vizināties, zināt, tāda ieaijājoša skaņa, kad „klaudz riteņi”. Bērnībā tie bija īsti svētki, ja kaut kur braucām, tādēļ es pārāk nepretojos vagonbūves fakultātei.

Copy ES fin0001
- Un kā ar balsi?

- Brjanskas Mašīnbūves rūpnīcas kultūras namā bija vokālā operas studija, kuru vadīja brīnišķīga skolotāja Ņina Aleksandrovna Pētersone. Mums tur bija īsta vokālā skola, mēģinājumi, koncerti. Institūtā bija ļoti radoša dzīve, bija studentu estrādes miniatūru teātris, bija KVN (jautro un atjautīgo klubs) komanda. Tas viss bija ļoti labā līmenī, pa īstam, bez haltūras. Visi burtiski dega aiz iedvesmas. To visu vajadzēja apvienot ar pamata studijām. Mācību priekšmeti nebija viegli: augstākā matemātika, teorētiskā mehānika, mehānismu kustības teorija utt. Mums pat izdevās brīvlaikos izrauties uz laukiem, tā teikt nesām kultūru masām. Ziniet, vārds Brjanska ir cēlies no Debrjansk, kas nāk no vārda „дебри” (kr. meža biezoknis). Tā nu mēs pa šiem necaurbrienamiem mežiem ar slēpēm pa ciematiem un ar koncertiem...

Bija ļoti piesātināta un spilgta dzīve: fakultātē un institūtā bija pašdarbības skates, vokālajai studijai bija cieši kontakti ar Filharmoniju, kopīgi organizējām koncertus. Repertuārs mums nebija no vieglajiem.

Kāds Jums bija repertuārs?

- Operešu  ārijas -  I. Kalmana „Silva”, F. Legāra „Džudita”, kuras man bija mīļas jau no mazotnes. Bet man ļoti patika un patīk vēl līdz šai pat dienai senās klasiskās romances. Vienreiz Ņina Aleksandrovna iedeva man nodziedāt romanci. Tā bija A. Vlasova romance „Bahčisarajas pils strūklaka” ar A Puškina vārdiem. Kad es diezgan viegli paņēmu otrās oktāvas „si”, viņa man teica: „Kāda velna pēc Tev, meitenīt ir vajadzīga šī mašīnbūve?! Brauc uz Maskavu, uz konservatoriju!”

Tā es aizbraucu uz Maskavu. Mani noklausījās GITISā (valsts teātra mākslas institūts), Gņesinu vārdā nosauktajā mūzikas skolā. Pasniedzēja, kura mani noklausījās GITISā, teica: „Es Tevi ņemu savā klasē. Mums sen nav bijis tāds tipāžs”.

-  Es jau paredzu, ka tas nenotika. Kādēļ?

- Tuvinieki atrunāja, maigi izsakoties. Toreiz šķita, ka inženieris – tas ir stabili, bet es jau biju institūta ceturtajā kursā. Vēl gads – un diploms kabatā. Bet šeit – „šaubīga bohēma”. Tā es atgriezos, lai pabeigtu institūtu, bet pie sevis nolēmu: „Vienalga dziedāšu!”

- Kā Jūs nokļuvāt Rīgā?

- Pēc sadales, augstskolu beidzot. Es rāvos uz šejieni, kā nekā galvaspilsēta, kultūras centrs, ir konservatorija. Es ļoti gribēju dziedāt.

Bet arī šeit viss nebija gludi.  Pēc noklausīšanas konservatorijā man pateica „Dotumi labi, ņemam nultajā sagatavošanas kursā”. Bet arī šeit fortūna aizgriezās! Izrādījās, ka konservatorijā nav vakara nodaļas, bet uz dienas nodaļu es nevarēju iet, jo es biju „jaunā speciāliste”, strādāju Mašīnbūves ministrijas pakļautībā, un šī pati ministrija mani nepalaida.

Esmu bezgalīgi pateicīga Aleksejam Siņicam – Konservatorijas  J. Mediņa mūzikas vidusskolas (toreiz skola tā saucās) pasniedzējam. Viņš bija kā sargeņģelis, tikko kā mani izdzirdēja, teica: „Neuztraucieties, mūsu skolā ir vakara nodaļa, es Jūs uz turieni aizvedīšu. Žēl, ka tāda balss iet zudumā. Arī pasniedzēji mums ir brīnišķīgi.” Mēs aizgājām uz mūzikas skolu un noklausīšanās laikā es nodziedāju to pašu Vlasova „Strūklaku” ar augšējo „si”. Mani paņēma! Es biju tik laimīga! Man vēlreiz paveicās ar pasniedzēju. Tā bija Filharmonijas vadošā soliste Ada Isakovna Svetlova. Man viņa bija ne vien skolotāja, bet kļuva par īstu lielu draugu Tas bija ļoti vētrains laiks. Vienlaicīgi notika viss, gan darbs, gan mācības, gan precības un bērnu piedzimšana.

 - Kamdēļ bija vajadzīgas mācības, ja bija talants?

- Daba visiem dod dažādi. Ir balsis, kas no dabas ir iestādītas. Iestādīta – tas ir,  kad balss visos reģistros ir vienādi tembrāli iekrāsota.  Balsene ir pašas dabas „uzbūvēta”. Bet tas ir dabas dots talants, tādu ir ļoti maz. Visiem pārējiem ir noteikti jāveido balss,  jāapgūst skaņu radīšanas (skaņu izvilināšanas) vokālie paņēmieni.

Nu, un vēl muzikālā attīstība. Tas ir intelekts, mūzikas kultūras zināšanas, iekšējās garīgās pasaules attīstība. Dziedātājam nepietiek tikai radīt skaņu kaskādes. Viņam ir jārada tēls, bet tam ir vajadzīgs, lai šis tēls jau būtu radīts viņa iztēlē. Ir nepieciešams, lai dziedātājam būtu ko pateikt savam klausītājam un skatītājam. P. Čaikovskim ir tāds teiciens : „Iedvesma ir tāda viešņa, kurai nepatīk apmeklēt slinkos”. Tādēļ mācības nozīmē lielu darbu. Bet tas ir tā vērts. Talants, pareizināts ar zināšanām, ir tas, ko jums neviens nevar atņemt.

Tikai tad, ja ir talants, zināšanas un milzīga darba mīlestība, rodas īsta iedvesmas pilna radošā darbība.  Radošais process cilvēkiem ir dots tādēļ, lai telpu sev apkārt un arī iekšējo telpu padarītu harmoniskāku.  „Harmonija” ir atslēgas vārds. Harmonija ir Visuma eksistences būtība.

 - Ko Jums nozīmē laime?

- Laime ir tad, ka Tava iekšējā pasaule ir harmonijā ar Tev apkārt esošo pasauli.

Ja mēs runājam par laimi, tad man pilnai laimei gribas, lai man apkārt būtu pēc iespējas vairāk laimīgu cilvēku, kuri dzīvo pēc harmonijas likumiem. Tādu cilvēku, kuriem ir savs personīgais templis. Tādi cilvēki izstaro gaismu un labsirdību.

- Paldies, un esiet laimīga!

 

Bookmark and Share
Top.LV