Ziemassvētki nāk...
- Detaļas
- Autors Ilze Apša
Kāds gaišs spēks ir beidzot noņēmis tumši pelēko, šķietami nebeidzamo tumsas plīvuru no Latvijas debesīm ! Kāds atvieglojums gan acīm, gan dvēselei!
Raugos pa logu uz baltajiem namu jumtiem, sarmu skarām bērzu līganajos zaros, klausos, kā sprakšķ 1.Adventes sveces liesma, un domāju par to, kas gan manā dzīvē ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks...
Manas saulainās bērnības laikā tēvs eglīti no meža atnesa 24.decembra rītā, bet viņš to tikai iesprauda kupenā pie mājas. Istabā nest un bērniem izrotāt neļāva. To drīkstējām darīt tikai Vecgada dienā. Vecāki it kā no kaut kā baidījās, mums neko daudz nepaskaidroja, tikai Ziemassvētkus atklāti nesvinējām...
Vidusskolas laikā daži atļāvās citus uzcienāt ar pašceptām piparkūkām un pat novēlēt priecīgus Ziemassvētkus. Manas draudzenes mamma sarunāja no Cēsīm attālās Āraišu baznīcas draudzes mācītāju, ka mūs, nelielu jauniešu grupiņu, “pa kluso” ielaidīs uzkāpt baznīcas balkonā pa sānu durvīm 24.decembra vakara dievkalpojumā. Tas tik bija notikums: asinsrite paātrinājās, aizliegtais auglis bija tik salds un skaists! Viss beidzās labi – nevienu uz komjaunatnes komiteju neizsauca un no skolas neizslēdza – konspirācija bija augstā līmenī!
Laikam jau tieši tāpēc savai 1991.gadā dzimušajai meitai centos sarūpēt skaistu Ziemassvētku, nu jau legālu svētku, gaidīšanas laiku: ar savlaicīgu ledus lukturīšu meistarošanu Ziemassvētku vecīša ceļa izgaismošanai, ar Adventa vainaga kopīgu gatavošanu, ar eņģeļa spārniņu šūšanu bērnudārza eglītei, ar vēstules rakstīšanu Ziemassvētku vecītim un viņa Rūķiem, ar īpašām sarunu tēmām nakts pasaciņas vietā, ar dalību Brīvdabas muzeja organizētajos pasākumos - ķekatās iešanu, bluķa vilkšanu un citām seno latviešu tradīciju izdarībām.
Un tad jau arī bija klāt tik ilgi gaidītais Ziemassvētku vakars!
Biķeru baznīca ir gaiša, tās uzkalniņā degošo svecīšu liesmiņas aicināt aicina iekšā. Un ļaudis nāk un nāk, jo nu viss ir atļauts...
Pēc baznīcas sabraucam mājās, kur sagaida jau ar ledus lukturīšiem izgaismotas takas gan ciemiņiem, gan Ziemassvētku vecītim - uz meža pusi...
Tikai Ziemassvētku vakaram mājās ir tāāāda smarža! Smaržo pēc saimnieces īpašās receptes sutinātiem kāpostiem,cūkas cepeša, zirņiem ar speķi, rūgušpiena vai kefīra, vecmammas tikko ceptās siltās plātsmaizes, iepriekš izceptajām piparkūkām, mandarīnu, apelsīnu miziņām, egles un priezu skujām... 
Bet pats galvenais ir noslēpums aiz tumšā loga: “ Vai Ziemassvētku vecītis ir saņēmis mūsu vēstules ar vēlmju sarakstu ? Vai viņš atbridīs no meža pats vai atsūtīs kādu savu čaklo palīgu - Rūķi? “
Klau! Laukā kaut kāds troksnis! Skat, kāds liels, smuks Rūķis sarkanā tērpā, ar zvaigznēm nosētu dāvanu maisu ragavās, brien šurp pa sniegu! Saimnieks izšauj raķetes, lai Rūķis labāk redz ceļu uz Mūsmājām un lai saprot, ka te viņu ļoti, ļoti gaida! Pie logu rūtīm pieplakuši gan mazi, gan lieli deguni: “Kas nu būs?” Rūķim ir ne tikai dāvanu maiss, bet arī burvju zizlis ar mirdzošu zvaigznīti galā un arī ...žagars aiz jostas! Acis mirdz, vaigi kvēlo, sirsniņa pukst strauji: “Kas nu būs?”
Lūk, te tas ir – cauri tumšajiem rītiem un vakariem sagaidītais - viens no Ziemassvētku brīnumiem!
Mūsdienās Ziemassvētkos, ziemas saulgriežos, šķiet, saplūst kopā viss – gan pagāniskais, laicīgais, gan reliģiskais, ļaujot mums no šiem svētkiem gūt sev un dot citiem maksimālu prieku un ticību gaismai, lai, saplūstot ar dabas ritmiem, mēs veiksmīgāki ietu pretī vasaras saulgriežiem un varbūt labāk izprastu savas dzīves mērķi! Katra cilvēka sirdī, katrā mājā Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir citāds. Viss atkarīgs no tā, cik stipri mēs kaut kam ticam, cik daudz mīļuma, radošas izdomas, sirds siltuma, darba un enerģijas mēs ieliekam paši šī brīnuma radīšanā...
Lai mums izdodas!
Lasiet papildus par Ziemassvētkiem Latvijā:
