.

Latvijas Lieldienu tradīcijas

20100331141746-lieldMūsu senči dzīvoja saskaņā ar Dabas (Dieva) likumiem. Viņi zināja, ka dabā eksistē ne tikai redzamais un rokām taustāmais, bet, ka tā ir pilna ar dažādiem spēkiem (dievībām, gariem) un enerģijām un katram ir sava noteikta vieta.

Latviešu tautas tradīcijās Lieldienas iezīmējušas pavasara punktu, kad diena kļūst liela, tas ir garāka par nakti. Lieldienās, saulei lecot un rietot, tās ēna iet pa vienu līniju virzienā rietumi – austrumi. Šo līniju sauc par saules taku.

Tad klāt ir Lieldienu laiks. Lieldienas jeb Lielā diena saukta arī Lieladiena, Lielādiena, Lindīna, Leuldīna, Leldīna, Leldīne.

Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, izteica un apliecināja Lieldienu norisēs.

Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī Lieldienas tiek personificētas: vai nu par lielu sievu, vai par četrām māsām.

Māju un lauku kopšana.

Svarīgs svētku priekšdarbs latviešiem allaž bijusi tīrība un sakoptība gan laukā, gan mājā. Ticēja, ka pirmajā Lieldienu rītā, iekams saule uzlēkusi, vajag noslaucīt griestus, lai tie visu gadu nav pelēki.

Telpas izdaiļoja ar pūpoliem, plaucētiem bērzu vai lazdu zariem un krāsotām olām. Izmantoja arī citu pavasara simboliku- ziedus un sadīgušu zāli. Sevišķi košas ir zaļās alkšņu lapiņas. Izplaucēt var arī ķiršu vai plūmju zariņus.puzuris

Puzuriem.

“Putniem”.

Lieldienu puķēm.


Lai iemantotu veselību un skaistumu, ļaudis cēlās vēl pirms saules lēkta.

Steidzās nomazgāt seju tekošā ūdenī, pie kam īsti dziedinošs bija tikai tāds ūdens, kas tecēja pret rītiem.

Mugurā bija jāvelk jauns krekls.

Lieldienu rītā cenšas uzcelties agri, lai var nopērt gulētājus ar pūpolu zariem. Per viegli, lai nesāpētu un lai nenobirtu pūpoli. Perot izsaka vēlējumu: “Slimība ārā, veselība iekšā!”

Lieldienās labi izper arī lopus un pat bites. Lopus kuļ, lai tie nebizotu un būtu veseli, bet bites kuļ, lai tās vairotos.

Puišu un vīru darbs bija šūpoļu gatavošana un kāršana. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus. Visā ciemā bijušas tikai vienas šūpoles, kuras pēc iepriekšējas norunas ik gadus kāris cits saimnieks.128-lieldienu supoles pigozne

Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Tie savstarpēji apdziedājās, mainījās ar olām, spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt bija kalna galā, jo pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu.

Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci, par ko saņēma arī zināmu samaksu – cimdus, olas, alu, raušus u.c. Pēc tam šūpojās pārējie.

Tika uzskatīts, ka Lieldienu šūpošanās veicina auglības spēku: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža.

Šūpošanās norisē īpašu vietu ieņēma savstarpējā apdziedāšanās. Katru, kas iekāpa šūpolēs, apdziedāja atbilstoši viņa tikumiem, augumam, kā arī viņa attieksmei un attiecībām ar apkārtējo pasauli un ļaudīm.

Olas ir svarīga svētku sastāvdaļa, tās ne tikai ēd, bet ar tām sitas, tās ripina, dāvā par šūpošanu u.c.

Te izpaužas senais olas kults, kurā ola ir dzīvības nesēja. Senajos mītos ola simbolizē sauli.

Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.

Kad lieldienu olas zogot, tad zaglis paliek tikpat pliks kā ola.

Kad Lieldienu olas vāra, nedrīkst uguni pūst, lai olas nesasprāgtu.

Olas lieto, lai veicinātu veselību cilvēkiem un lopiem.

Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.

Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās, cik cilvēku, tad saime dzīvo saticīgi.

Lieldienas pirmo olu ēdot, nedrīkst to saskrāpēt, jo tad būs tik daudz slimību, cik olai skrambu.

Vecu vecā Lieldienu paraža ir olu sišana. Kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu.

Lieldienās, ēdot olas, čaumalas nedrīkst apkārt metāt, tad mājās valdīs miers un saticība.

lieldienas 2010Olu krāsošana, šķiet, nepieder pie Latviešu senākajām ieražām, tā pieminēta tikai dažās dainās.

Olu krāsošanai var izmantot visdažādākos materiālus:

sīpolu mizas dod tumši dzeltenu un brūnu kāsu,

bērzu lapas, mētras un sūnas– dzeltenzaļu,

alkšņu mizas – sarkanbrūnu,

rudzu zelmenis – koši zaļu,

kumelītes – maigi dzeltenu.

Apliekot olas ar sīpolu mizām, lapām, ziediem un aptinot tās ar tīrām lupatiņām, vārot iegūst raibas olas ar interesantiem, negaidītiem rakstiem. Šis laikam ir Latvijā izplatītākais, dabiskākais paņēmiens, kas dod pārsteidzošāko iznākumu.

Ar ziliem dziju galiņiem var olas nokrāsot zilā krāsā. Zilā krāsā nokrāsotas olas ar laku izraksta. Velk dažādus ornamentus. Ar nazi vai adatu uzkasa skujiņas.

Tikai Lieldienām raksturīgas dejas un rotaļas atrast ir ļoti grūti

Tomēr Lielo dienu bez dejām un rotaļām grūti iedomāties.

Rotaļās gājuši gan pie šūpolēm, gan dancošanas reizē, kas notika vakarā.

Viena no Lieldienas rotaļām ir “Vistiņas ķeršana”. Vienam aizsien acis, un tas prasa: “Kur tu mani vedīsi?” – “Uz cūkkūtiņu putru ēst.” – “Vai karote ir?” – “Meklē pats!” Tad visi sāk bēgt un ķērājs cenšas kādu saķert.

Lieldienas rotaļa ir arī “Sietiņa dzīšana”. Rotaļas iesācējs paņem lakatu, sagriež to grīstē un, citus dzenādams, mēģina kādam iesist. Kāds no rotaļniekiem jautā: “Ko tu dzen?” – “Sietiņus dzenu”. – “Cik augstu sietiņš?” – “Deviņas jūdzes”. Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit, tam jāiet viņa vietā.

Olu ripināšanā piedalās neierobežots dalībnieku skaits, katrs ar savām Lieldienu olām. Spēlē nepieciešama īpaši sagatavota renīte vai neliels nolaidens uzkalniņš. Spēlētāji pēc kārtas ripina pa olai. Ola ripojot var skart kādu no jau noripinātajām olām. Tad ripinātājs savāc savu un visas skartās. Ja ola ripojot citas olas neskar, tad īpašnieks to zaudē.

Rotaļā “Šikutēni, šekutēni” dalībnieki sasēžas aplī katrs uz sava krēsla. Pa vidu staigā vadītājs ar rungu rokā. Viņš sauc: “Šikutēni, šekutēni, Vārnēni, krauklēni!”

indexNostājies pie kāda rotaļnieka, viņš ar rungu sit pa grīdu. Šim dalībniekam tūlīt jāceļas, jāpieķeras pie vadītāja, jāiet viņam līdzi un arī jāskaita pantiņš. Nākamais izsauktais rotaļnieks pieķeras iepriekšējam, līdz beidzot visi ir saķērušies virknē. Negaidot vadītājs nomet rungu zemē un pats mēģina apsēsties uz kāda krēsla, arī citi dara to pašu. Kurš paliek bez vietas, tas kļūst par vadītāju.

Viena no senajām latviešu ieražām Lieldienās ir mīklu minēšana.

Mīklas:

-  Cērt ledu – uzcērt sudrabu. Cērt sudrabu – uzcērt zeltu. (Ola.)

-   Maza, maza muciņa, bez stīpām un bez dibena. (Ola.)

-   Pats sarkans, bet acis baltas. (Pūpols.)

-   Atskrēja putns, atsēdās uz koka, izlaida spārnus – viss zaļot sāka. (Pavasaris.)

-  Četras kājas kumeļam, augšpēdu danco. (Šūpoles.)

-   Maza, maza mājiņa – ne logu, ne durvju. (Ola)

Lieldienās ēda ne tikai olas. Gatavoja arī plāceni. Tas atveidoja sauli.

Lieldienās var gatavot arī taukotni, kas vārīta ūdenī no grūbām vai putraimiem, klāt liekot saceptu speķi vai taukus un kartupeļus.

Pasniedz arī apaļas zirņu pikas, gatavotas no vārītiem samaltiem zirņiem, kartupeļiem ar kaņepju piedevu vai bez tās, klāt liekot saceptu speķi ar sīpoliem. Pasniedz ar rūgušpienu vai paniņām.

Ja pirms Lieldienām atnesas govs, galdā tiek likts arī sacepts pirmpiens jeb jaunpiens.

Dzērieniem noderēja bērzu sulas, augu tēja, alus.

Ja Lieldienās ir lietus, tas līs katrā svētdienā līdz pat Vasarsvētkiem.

Ja Lieldienās vardes iet pāri ceļam, tad būs lietaina vasara.

Ja Lieldienās līst, tad būs ražīga vasara, govis dos daudz piena un aitām būs gara vilna.

Ja Lieldienu rītā saule uzlēkusi spodra, būs karsta vasara.

Ja jau pirms Lieldienām rūc pērkons, tad būs barga vasara.

Bookmark and Share

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Top.LV