No bērna viedokļa vecākus reizēm ir grūti saprast. Pastāv atšķirības starp paaudzēm, taču tā nav barjera. Kad cilvēks ir vājš, viņam ir kārdinājums patverties atrunās un melos – tieši tas uzceļ sienu starp abām pusēm.

 Intervija ar mākslinieci, pedagoģi un vienkārši skaistu sievieti Tatjanu Anufrijevu.

Ar Tatjanu esmu pazīstama jau sen. Man viņa ir nepārspējama guru mākslā. Taču – tā tas ir man. Žurnāla „Pie ģimenes pavarda” lasītājiem Tatjana pati par sevi pastāstīs.

Saruna ar Rīgas vecāko skursteņslauķi, šīs profesijas pārstāvi vairākās paaudzēs Vari Vilcānu.

- Sakiet, lūdzu, cik sen eksistē Jūsu profesija?

- Laikam ļoti sen, kopš tiem laikiem, kad cilvēki sāka ierīkot savos mājokļos pavardu.  

Intervija ar Latvijas Tautas sporta asociācijas ģenerālsekretāri Gaļinu Gorbatenkovu.

-        Jūs vadāt Latvijas tautas sporta asociāciju. Kas īsti ir „tautas sports”?

Intervija ar mākslinieci Patrīciju Tinkusi.

- Kādā stilā Jūs gleznojat savas gleznas?

- Tas ir romantiskais sirreālisms. No vienas puses, man jau sen ļoti patīk amerikāņu mākslinieks Marks Ernsts,

Dīvāns mežonīgā tempā skrēja pa istabu.

Tas jau sen nebija jauns, tumši sarkans saliekamais dīvāns, kas gandrīz lēkšus krustoja gandrīz visu istabu un tuvojās durvīm. Dīvāna ritms pilnīgi atbilda dvieļa vēzieniem, kuru vicināja sieva stepētā halātā ar matu ruļļiem galvā. Tante kāpa virsū dīvānam un ar apbrīnojamu regularitāti sita tam ar dvieli un vienlaikus izdvesa neiedomājamus brēcienus:

Nav jābūt viedam sirmam večukam ar garu baltu bārdu vai ar īpašām gudrībām apveltītam, lai ievērotu, ka cilvēku vairums nedzīvo ar pilnu krūti.

Ir dažas profesijas, pie kuru pārstāvjiem vēršas tikai tad, kad „sāp”. Pie terapeita iet, kad sāp kakls, pie zobārsta, kad sāp zobs.

Bet pie māklera, kad „sāp” kāda dzīves daļa, jo nekustamais īpašums ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa.