Ziemassvētku pasaka

Detaļas

Autors SIA EKOCENTRS

Vai atceraties pasaku par Zaķīša mājiņu?

Tur taču viss bija pavisam vienkārši: zaķītis pažēloja lapsu...

Pēc tam gan pats ziemu klajā laukā pārlaida.

Jau no pašas bērnības es kaut kā nebiju mierā ar šo pasaku; ne tāpēc, ka lapsa slikti apgājās ar zaķīti – ko no lapsas citu var sagaidīt. Bet zaķis ... Viņš lika man vilties: samierinājās ar tādu netaisnību un pat neaizstāvējās. Mani šis stāsts neiepriecināja.

Neiepriecināja....

Sagadījās tā, ka es kļuvu par liecinieci un pat zināmā mērā par dalībnieci notikumiem, kuri man šo pasaku ļoti stipri atgādināja. Tikai stāsta iznākums pavisam citāds sanāca.

Lūk, kā viss bija.

Atnāca pie manis uz konsultāciju jauns un ļoti simpātisks pāris. Viņi bija nopirkuši nelielu dzīvoklīti, precīzāk ceturtdaļu no privātmājas. Divas istabeles, virtuvīte un „ērtības”. Viss kā pienākas. Tiesa gan, ar krāsns apkuri, bet jaunos tas nenobaidīja, sak, tomēr savs paliek savs, nav īrēts.

Arī jau tā viņiem ir laime.

Naudu samaksāja, Zemesgrāmatā pirkuma līgumu piereģistrēja, it kā visam jābūt kārtībā. Bet tomēr, nav vis kārtībā. kamēr viņi skraidīja pa instancēm, kaimiņiene ņēma un šajā pašā dzīvoklī visas atslēgas nomainīja. Uzrakstīja vēl policijai iesniegumu, redz, svešinieki viņas mājā vazājas.

Tā nu viņi, pavisam ne svešinieki, bet galīgi apjukušie pircēji atnāca pie manis. Un sākām mēs šo murskuli piņķerēt. Atnesa visus dokumentus, bet no dokumentiem kā no „pužļa” pamazām sāk veidoties patiesā aina.

Lūk, ko tur ieraudzījām.

Reiz dzīvoja cilvēks, un uzbūvēja sev māju. Tiem laikiem lielu, plašu, veseli divi stāvi. Jau iepriekš bija izdomājis, kas šajā mājā dzīvos, sadalīja to atsevišķos dzīvokļos. Gan sev ar sievu, gan bērniem pa dzīvoklītim, lai varētu dzīvot blakus, bet tomēr atsevišķi.

Ar laiku bērni šo māju mantoja.

Bet tikai neveiksmīgi ar to izrīkojās.

Vismaz dēls. Nemāku pateikt, kāpēc, bet ielaida viņi savā dzīvoklī padzīvot īrnieci – jaunu studenti. Tieši viņa tad arī lapsas lomu nospēlēja. Var tikai nojaust, ar ko paņēma. Šis stāsts turpinājās ilgi, bet fakts paliek fakts, saimnieks viņai uzdāvināja daļu no sava īpašuma – dzīvoklīti otrajā stāvā. Bet apakšējo dzīvokli novēlēja meitai. Un pēc tam pameta šo pasauli.

Bet meita toreiz tik tikko pilngadību nosvinēja, pavisam jauna vēl. Kur nu viņai ar rūdītu lapsu mēroties. pat dzīvot vienā mājā nesanāk. Tā arī tika pieņemts lēmums šo dzīvokli pārdot. Ilgi nevarēja atrast pircēju – kaimiņiene-lapsa visus aizbiedēja. Vairākus gadus šmauca. Bet pati pa to laiku gan atslēdziņas piemeklēja, gan izremontēja, nu un, protams, sāka uzskatīt šo dzīvokli par savu. Un sāka palikušo kaimiņieni iebaidīt un šantažēt.

Un mērķis jau ir skaidrs – gribas visu māju piesavināties.

Bet te, ak, neraža! Atradās tie, kas nenobijās, kā reiz šis jaunais pāris. Nu ļoti viņiem dzīvoklītis iepatikās, gan vieta, gan cena. Un viņi, atšķirībā no pasakas zaķīša, bija gatavi par savu dzīvokli cīnīties.

Tikai sākumā apjuka, kas tad varēja gaidīt, ka uzlauzīs viņu par sūri grūti pelnīto naudu nopirkto dzīvokli un vēl nomainīs slēdzenes? Un vēl uzrakstīs iesniegumu policijai...

Nu, ko, kā saka „Kas pie mums ar bumbu atnāks...”, pie tā arī bumba aizlidos atpakaļ..... , tieši pa galvu....

Mēs izstrādājām nedaudz viltīgu plānu, un, neatliekot lietas uz ilgu laiku, ķērāmies pie izpildes.  Pirmkārt, uzaicinājām bijušo saimnieci. Pēc tam – divus lieciniekus (es, starp citu, biju viena no šiem lieciniekiem). Komplekta pilnībai pievienojām meistaru no uzņēmuma, kas specializējas slēdzeņu atvēršanā. Latvijā ir atslēgu meistaru ģilde, pie viena no šīs ģildes meistariem mēs tad arī vērsāmies. Un noslēdza šo rindu apsardzes firma ar jau iepriekš sagatavotu signalizācijas uzstādīšanas paketi.

Laikam manī ir kaut kas no pulkveža, patīk „armijas” sapulcināt...

Nu un sākām uzbrukumu.

Ar Dievu...

Atbrauca meistars, atstiepa sev līdzi milzīgu instrumentu kasti. protams, painteresējās, kam pieder dzīvoklis, kuru gatavojamies uzlauzt, vai nezogam. Paskatījās dokumentus un - pie darba. Nelikās zinis ne par sniegu, ne aukstumu.

Bet jaunatne jau mierīgi gaidīt neprot. Pāris minūtes pastāvēja, kā kumeļi no kājas uz kāju pamīņājās un atrada sev nodarbošanos – paķēra lāpstu un slotu un, it kā jokojot, notīrīja sev celiņu un skatās, kur vēl spēku var pielikt. Meistars arī laiku velti netērēja. Neskatoties, ka mūsu kaimiņiene – lapsa veselas divas slēdzenes ielika, tika viņš galā viens divi.

Tagad mana kārta, izņēmu jau iepriekš sagatavoto pieņemšanas nodošanas aktu, uztaisījām fotosesiju, konstatējām, ka visvērtīgākais, kas atrodas šajā dzīvoklī, ir malka. Uz vietas parakstījām aktu: pārdevējs, pircējs un abi liecinieki.

Kamēr meistars jaunās slēdzenes skrūvēja, piebrauca arī apsardzes firma ar signalizāciju, lai var laicīgi apsardzes pultij pieslēgt. Turpmāk par atslēgām, lai vairs nav jāuztraucas.

Īsāk sakot, „zaķi” apbruņojās līdz pašām ausīm. Viņiem bija stigra, nelokāma apņemšanās savā jaunajā, tikko nopirktajā dzīvoklī sagaidīt Ziemassvētkus.

Bet kaimiņiene taču to nezināja...

Atgriezusies mājās un ieraudzījusi tik traku darbošanos, viņa nolēma kā senos laikos ar iebaidīšanu jauniešus „izdzīt”. izsauca policiju. bet ko policija? Viņi taču ir likuma nevis nelikumības kalpi. Atbrauca, pārbaudīja dokumentus, paskaidrojumus paņēma un protokolu sastādīja, sak, tantiņ, pārkāpums, tas nav vis jūsu dzīvoklītis, bet gan jauniešu.

Ja jūs domājat savādāk, vērsieties tiesā. Un neaizmirstiet, ka kriminālatbildība pienākas gan par ielaušanos, gan par dokumentu viltošanu (gadījumam, ja tāda doma ienāk galvā).

Tika gan lapsiņai... Pabiedēja viņu.

Mums par prieku šajā vietā stāsts arī beidzās.

Jaunais pāris dzīvokli izremontēja.

Ar viņu enerģiju pabeidza līdz tieši Jaunajam gadam.

Arī sālsmaizi nosvinēja.

Labi jaunieši! Stipri!