.

Ticība taisnīgumam

Ticiba taisnigumamReiz, vispār jau nosacīti ne tik sen, 20. gadsimta sākumā, dzīvoja kāds fabrikants. Viņš bija turīgs cilvēks, izglītots un viņam piemita tieksme pēc skaistā. Tā kā tajā, pirmskara – vēl pirms pirmā pasaules kara -  laikmetā cilvēki kaut kā arhitektūrā vairāk tiecās pēc skaistuma nekā pēc tā, ko padomju laikā lepni sauca par „sērijveida dzīvojamo platību”, nolēma šis kungs uzbūvēt sev villu – dzīvojamo māju - tieši blakus savai fabrikai, no kuras var gan ērti vadīt uzņēmumu, gan dzīvot ar komfortu.

Villa tika uzbūvēta! Brīnišķīga trīsstāvu jūgendstila ēka ar tornīšiem, fasādes rotājumiem un visiem iespējamiem greznojumiem saskaņā ar pasūtītāja stilu un maka iespējām. Skaistu un krietnu.  Nezinu gan, kas notika ar fabrikas īpašnieku, jo runa taisnību sakot nav par viņu bet par viņa radīto ģimenes ligzdu – Jūgendstila villu.

90. gadu beigās atnāca pie manis cits, laikam jau  ne mazāk turīgs kungs, paliela biznesa īpašnieks ar lūgumu palīdzēt viņam iegādāties šo skaistumu. Skaista gan šī villa, neskatoties uz to, ka jau nedaudz cietusi no laika zoba!

Jā.... Ko nozīmē „nedaudz”, protams, ir nosacīts jēdziens... Bet to, par ko var pārvērsties trīsstāvu villa, ja no tās izveido rūpnīcas kopmītnes, aprakstīt nav iespējams! Bijušais īpašnieks kapā apgrieztos otrādi.

Nu, ja jau pasūtītājs ne tikai vēlas, bet arī ir gatavs maksāt par šo prieku, ķeramies pie darba. Sākumam jānoskaidro, tieši cik daudz tautas mitinās šajās sienās. Tālāk – uz kāda pamata, vai viņiem ir pieraksts, vai arī viņi paši šo vietu par „mājām” nosaukuši, jo pēc tā cilvēku daudzuma, kas lien ārā pa dažādām šķirbām, saprotam, ka nav iespējams, ka katram no viņiem būtu bijis pieraksts. Kaut gan to noskaidrot gandrīz nav iespējams. Kopmītnes taču piederēja rūpnīcai, bet Latvijas neatkarības celšanas laikā rūpnīca veiksmīgi bija „beigusies”. Dokumenti – tie praktiski visi kā gaisā izkūpējuši, palikušas vien nožēlojamas dokumentu „paliekas”. Kāds tajās ir minēts, kāds –pavisam nav.

Labi, ejam pārskaitīt vienas atsevišķi ņemtas villas iedzīvotājus. Izteiktus bomžus uzreiz pabīdām, lai meklē sev citas naktsmītnes. Divas ļoti padzīvojušas vecmāmiņas vedam ekskursijā uz veco ļaužu pansionātu, vēlāk abas večiņas ar asarām acīs lūdzas, lai viņas tur ātrāk noformē.

Pārējiem – stingra kontrole: uzvārdi, tikšanās, dokumenti, lai galējā variantā noteiktu izmaksas un pārceltu bijušos rūpnīcas strādniekus no šī „brīnišķīgā čūsku midzeņa” uz cilvēciskiem apstākļiem. Tas, kas māju bija iecerējis, nu nekādi nebija plānojis, ka šajā villā dzīvos kādi četrdesmit cilvēki, tādēļ arī ērtības tika ieplānotas tikai vienā vietā otrajā stāvā. Tur tad arī bija rūpnīcas veterānu „tikšanās vieta”.

Labi, ka vecajās pasēs ierakstīts pieraksts! Tā mēs ātri vien nodalījām „avis” no „āžiem”. Tā teikt, pēc pases. „Āžus”, saprotams, brīdinājām, ka mēneša laikā tiem ir jāatrod sev cita dzīves vieta, bet  „avīm” piedāvājām pa dzīvoklim guļamrajonā. „Avis” priecājās un pakoja mantas, „āži”, saprotot, ka arī šeit bija dzīvojuši ar putna tiesībām, ātri sāka meklēt sev  citu mitekli. Visi. Izņemot vienu.

Neliela auguma vīrietis kategoriski nepiekrita situācijai. Ari, kā viņš man stādījās priekšā, nebija pieraksta, jo jaunajās pasēs to jau vairs nerakstīja, bet viņam bija tieši jaunā pase. Citu dokumentu, kas ļautu viņam šeit dzīvot, viņam arī nebija. Viņam bija tikai milzīga iekšējā pārliecība, ka viņam ir taisnība, ka nav iespējams, ka viņu kopā ar ģimeni izliek tikai tāpēc vien, ka kāda nolaidības dēļ ir pazuduši dokumenti.

Viņš sāka aizstāvēt savas tiesības, lai gan viņa vienīgais ierocis bija tikai un vienīgi iekšējā pārliecība. Kā viņš aizstāvēja savu ģimeni! Var vienīgi apbrīnot tādu apņēmību! Divu vai trīs  nedēļu laikā katru rītu, atbraucot uz biroju, es redzēju Ari. Viņš nesa rakstiskas kaimiņu liecības, rūpnīcas (kuras vairs nebija) izdotus goda rakstus. Viņš mani centās pārliecināt.

Pats skaistākais šajā stāstā ir tas, ka viņam izdevās pārliecināt. Es patiešām sapratu, ka viņš nelaimīgu apstākļu sakritības dēļ nelaikā nomainīja pasi un ka viņam tomēr bija bijis pieraksts šajā kopmītnē. Vēl jaukāk ir tas, ka arī mans pasūtītājs piekrita un apmaksāja viņam vienistabas dzīvokļa iegādi guļamrajonā.

Ari es vairs netiku redzējusi. Arī nevienu citu no tiem, kam bija radusies iespēja tikt laukā no šī „čūsku midzeņa” un beidzot sākt dzīvi atsevišķā dzīvoklī.

Jaunais īpašnieks atjaunoja ēku, tagad tā, neiespējami skaista, stāv un rotā visu ielu.

Un katru reizi, braucot garām, es atceros Ari – neliela auguma vīrieti ar lielu sirdi un milzīgu ticību taisnīgumam.

Bookmark and Share

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Top.LV