„Uzticies man” jeb ģimenes laimes recepte.
- Detaļas
- Autors Redakcija
Žurnāla "Sarunas pie ģimenes pavarda" redakcija palūdza pārim, kurš tikko kā nosvinēja laimīgas ģimenes dzīves trīsdesmitgadi, dalīties ar savu pieredzi laimīgas ģimenes veidošanā.
Viņa – Inga Cironoka, skolotāja un uzņēmēja, konkursa „Sieviete Latvijai”
2008. gada laureāte, pašlaik Pirmās Baltijas Habarda vadības koledžas direktore.
Viņš – Ilmārs Cironoks – būvnieks, liela būvniecības uzņēmuma tehniskais direktors.
Ģimenes dzīves stāžs – 30 gadi. Trīs bērnu vecāki un nu jau triju mazbērnu vecvecāki. Taču tas neliedz pārim būt spēka pilnam un kalt nākotnes plānus. Gan Inga, gan Ilmārs katrs atsevišķi pastāstīs žurnāla „Sarunas pie ģimenes pavarda” redakcijai savu ģimenes laimes recepti.
Tātad:
Inga Cironka
- Kad jūs iepazināties?
- 1982. gada vasarā, gadu pirms kāzām. Man bija 19, Ilmāram – 20 gadi. Es tikko kā biju pabeigusi pirmo kursu, viņš – atgriezies no armijas.
- Vai jūs ilgi ieskatījāties viens otrā?
- Ilmārs mani bildināja burtiski jau uzreiz, pāris nedēļas pēc iepazīšanās. Taču es nebiju gatava tik straujam notikumu pavērsienam un aizmuku. Vārda tiešā nozīmā – uz 2 mēnešiem aizbraucu uz Kaļiņingradu studentu celtnieku vienībā, tā teikt, lai „pārbaudītu jūtas”.
- Un kas notika ar jūtām?
- Patiesībā šis brauciens bija ļoti liels kārdinājums, tik ilgi projām no ierastā, no mājām. Taču... Es biju sajutusi Ilmāra stabilitāti. Viņš vienkārši bija. Un labāku vairs nevajadzēja. Tādēļ es bildinājumu pieņēmu.
- Kad parādījās bērni?
- Pirmā meita Anita piedzima drīz pēc kāzām, gadu un deviņus mēnešus vēlāk - otra meita Liene, bet vēl pēc četriem gadiem – dēls Ivars. Tā ka sešu gadu laikā mēs kļuvām par triju bērnu vecākiem. Tas nebija pats vieglākais laiks. Patiesībā laika vispār nebija. Nemitīgi kaut ko vajadzēja darīt - audzināt, pabarot un apģērbt bērnus. Mums nebija laika „rakņāties” savās jūtās un apcerēt, cik grūti. Mēs audzinājām bērnus.
Mums bija ne gluži sapnis, bet kaut kāda saprašanu, ka šīs ir pagaidu grūrtības, jo bērni izaugs, bet mēs ar vīru būsim vēl jauni. Mums būs pietiekami daudz laika gan atpūtai un ceļojumiem, gan visām tām lietām, kuras mēs gribēsim. Bija svarīgi arī tas, ka mēs varēsim to visu darīt kopā ar bērniem, varēsim ar viņiem darudzēties. Tā viss arī sanāca!
- Vai vienmēr viss bija tik gludi? Nebija nekādu sarežģījumu?
- Protams, ka bija. Sarežģījumu nav tikai miroņiem, bet mēs taču esam dzīvi! Ir bijis visādi! Taču ja tagad paanalizēju, tad redzu, ka visas grūtības ir bijušas rutīnas periodos. Kad ir tikai sadzīve, mājas, darbs, ikdienas rūpes. Bija grūti deviņdesmitajos, kad bērni vēl bija maziņi, bet dzīve – sarežģīta. Bērnus atstāt vienus nevarēja, bet bija daudz jāstrādā. No šejienes nogurums un rutīna, bet tas rada konfliktus.
- Kā jūs tos risinājāt?
- Es pēc dabas neesmu konfliktu cilvēks, meklēju iespējas tos atrisināt. Taču, ja paskatās atpakaļ, tad galvenais jebkuru sarežģījumu atrisinājums slēpās kopīgos „projektos”.
- Ko nozīmē „projekti”?
- Tie ir tieši projekti. Mēs kaut ko ieplānojām, un darbojamies pie tā īstenošanas. Mums pastāvīgi ir „nākamais projekts”. Mēs radījām nākotnes notikumus un dzīvojām šo notikumu gaidās. Tie varēja būt kādi svētki vai ceļojums, kurā gribam doties, vai remonts, vai vēl kaut kas cits. Mēs visu laiku kaut ko izdomājām un mums vienmēr bija vajadzīga kopīga darbošanās, lai sasniegtu iecerēto.
Jebkurš projekts – tā ir kopīga tēma. Tātad kopīgas sarunas, apspriešanās, idejas... Pēc tam to visu vajag realizēt. No sākuma dzīvo gaidās, pēc tam – izdzīvo emocijas no notikušā. Un – atkal priekšā jauns notikums. Var teikt, ka mūsu ģimenes dzīve ir nemitīga kopīga radīšana.
- Vai projektu mērogam ir nozīme?
- Nē. Tie var būt ļoti dažādi – no ļoti lieliem līdz pavisam sīkiem, ikdienišķiem. Bērni – tas ir liels projekts. Uzbūvējām māju – arī liels projekts. Bija lietas, kuras atmetām, izrunājām un nolēmām nesākt, bet tomēr, mēs ar to nodarbojāmies, rēķinājām, apspriedām. Piemēram, 90. bija modē vērt vaļā veikaliņus. Arī mums bija šāda ideja, pat projekts bija sagatavots, bet tomēr izskaitļojām un nolēmām – nē. Bet arī tā bija kopīga lieta.
Mums vienmēr bijuši kopīgi mērķi, un šie mērķi vienoja. Vienlaikus tas ļāva katram no mums būt patstāvīgam. Mums nebija ne laika, ne vajadzības neuzticēties viens otram, mēs attīstījāmies katrs kā brīva personība, liekot katrā no mūsu projektiem daļiņu no sevis.
Starp citu par uzticēšanos.
Kad auga mūsu bērni, es visu laiku pati priekš sevis risināju kādu dilemmu. Kā izdarīt tā, lai dotu bērniem pietiekami daudz brīvības, un tai pat laikā lai saglabatu kontroli. Kad bērns lūdz atļauju kaut kam, it īpaši, ja viņš vēl nav pārāk pieaudzis, gribas pasargāt viņu no kļūdām un neveiksmēm, gribas aizliegt. Es ļoti skaidri izjutu to, ka man kā mātei ir tiesības uz aizliegumu. Taču es vienmēr uzdevu sev jautājumu: „Vai šis ir tas gadījums, kad man jāizmanto savs aizliegums?”
Ja es kaut ko aizliedzu, tas nozīmē, ka es neuzticos savam bērnam, ka es baidos no tā, ka viņš izdarīs kaut ko sliktu vai nepareizu. Kādēļ es tā domāju? Vai tad es mācu bērnam kaut ko sliktu? Manam bērnam ir jāprot pieņemt pareizo lēmumu, man viņam ir jāuzticas.
Starp citu, tagad, kad bērni jau ir pieauguši, izglītoti un stabili, varu ar pārliecību pateikt, ka mana pieeja bija pareiza. Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam pašam ir vajadzīga izvēles brīvība.
- Kurš no jums ir ideju ģenerātors?
- Ir dažādi. Galvenais, ka otrs uzreiz uztver ideju. Piemēram, ja es no rīta pasaku, ka nebūtu slikti nomainīt tapetes, pilnīgi iespējams, ka jau pēc divām dienām ieraudzīšu, ka no istabas iznestas mēbeles un vecās tapetes jau ir noplēstas. Taču jaunās mēs izvēlēsimies kopā, tādas, kas patīk abiem.
Piemēram, ceļojumi. Ja ir iecerēts kāds ceļojums, Ilmārs var stundām sēdēt internetā, plānot maršrutu, meklēt informāciju par dažādiem apskates objektiem. Pēc tam mēs to visu apspriežam, es varu arī veikt kādas izmaiņas. Mums pat ir bijis „neklātienes ceļojums”, bet ir tāda sajūta, ka esmu šo valsti jau krustu šķērsu izbraukājusi.
- Bet kādi projekti jums ir tagad?
- Bērnus esam izaudzinājuši, tagad jāpalīdz izaudzināt mazbērni. Bieži atskan zvans ar lūgumu izņemt bērnu no bērnu dārza, tad uzreiz sazvanāmies, plānojam, kā šodien to izdarīt.
Plānot var visu ko – iestādīt puķes vai nokrāsot žogu, vai uzcept šašlikus. Ko paaicināsim ciemos, kurš pirks gaļu, kurš marinēs.....
Ne vienmēr varam pateikt, kurš ir idejas autors, ar laiku ģenerējam kopā.
Un tā jau ir pati dzīve.
- Vai ir kādi projekti, kuri vienam patīk, bet otram – nē?
Dažreiz ir. Piemēram – kalni. Ilmāram kalni patīk, man – ne visai. Ja ir kāda virsotne, viņš noteikti grib tajā uzkāpt. Un kad mans vīrs pazūd skatienam, es eju viņam pakaļ. Lieta nav kalnos, man vienkārši viņš ir jāredz.
Man ļoti patīk sajūta, kad mēs jau esam augšā. Tur ir skaisti! Tā ir mūsu kopīgā uzvara.
Vai arī ceļi. Man patīk iet pa zināmu ceļu, bet Ilmāram patīk atklāt jaunus ceļus. Dažkārt viņš piekāpjas. Bet dažkārt viņš pagriežas pret mani un saka: „Uzticies man!” Un es uzticos. Uzticos jau tik daudz gadu! Un mēs atkal ejam. Ejam kopā!
Lūk, Ilmāra Cironoka ģimenes laimes recepte. Īsa, bet saturīga.
- Kādēļ Tu izvēlējies Ingu?
- Sākumā ieteica labi cilvēki. Es paskatījos un uzreiz nolēmu: „Jā, ņemam”.
- Šaubu nebija?
- Nē, protams. Te viss ir vienkārši. Pieņem lēmumu un viss.
- Vai viņa nepretojās?
- Sākumā mēģināja, bet... nekas nesanāca. Pierunāju. Paņēmu ar personīgo šarmu. Tā līdz šim brīdim arī esam kopā.
- Vai tad visus 30 gadus viss gāja gludi, bez sarežģījumiem?
- Kā gan bez tā. Visādi gadās, bet tiekam galā. Nepatikšanas dzenam projām ar mietu.
- Bet konkrētāk? Kā jūs risināt konfliktsituācijas?
- Viss ir vienkārši. Vajag iepazīt cilvēku, pierast un saprast viņu. Un cienīt otru. Kad ir saprašana un cieņa, konfliktiem nav pamata. Ja nu vienīgi sīkiem, tādiem kā „ko mēs šovakar ēdīsim – zivi vai gaļu?”. Nu, tad uzvar tas, kurš pirmais tiek līdz ledusskapim.
- Ko Tu savam dēlam, ja gribētu viņam nodot ģimenes laimes recepti?
- Sievietei no vīrieša ir vajadzīgs „Jā”. Visu panākumu noslēpums ir teikt viņai „Jā”, viņai ir jāpiekrīt, tas ir ļoti svarīgi. Bet ir vēl kāds vissvarīgākais noslēpums: dažreiz tomēr var izdarīt pa savam.
Tad arī būs laime ģimenē.
