.

berniTrešais noteikums: nedrīkst visu savu dzīvi veltīt bērnam

Mātes rūpes par bērnu ir brīnišķīgs bezgalības principa piemērs. Mēs vienmēr centīsimies viņiem palīdzēt, vienmēr. Tā ir tāda brīvprātīga bezgalīga ziedošanās. Franču kultūras pamatā ir ārkārtīgi svarīga ideja: mīļotajam cilvēkam (un it īpaši vecākam) ir nepieciešams laiks un telpa tikai sev.

Lasīt tālāk ...

izaugsi

Mammas saviem bērniem mīļuprāt skaidro: augstskolā neiestāsies, normālā darbā tevi neņems, ja tā mācīsies. Kas gan no tevis tāda vispār izaugs?

Vecākiem šķiet, ka tad, ja viņi bērnam uzzīmēs baisāku perspektīvi, viņš sapurināsies un sāks darīt visu, lai šī briesmīgā realitāte nekad nepienākt. Viņš kārtīgi saklās gultu, kārtos savu istabu, mācīsies tikai teicami, lai tik vecāku sazīmētās briesmas nekad nepienāktu.


Nekad neiemācīšos

Patiesībā sanāk kaut kā savādāk. Es atceros, kā mamma man mācīja adīt. Man nekas nesanāca, valdziņi piņķerējās, es niķojos un bļāvu, ka man nekad nekas nesanāks.

-          Skaties, cik labi sanāk, - teica mamma. -  Tikai adāmadatu vajag turēt tā, bet valdziņu izadīt šādi.

-          Es nekad tā neiemācīšos, - es burkšķēju, izadot valdziņus arvien labāk un labāk.

-          Tev taču jau sanāk normāla jaka, - mamma smējās.

Nu, vispār, es tagad protu adīt.

Bet ar šujmašīnu man kaut kā nesanāca iedraudzēties. Man bija brīnišķīga mājturības skolotāja, kura man katrreiz ar prieku paziņoja, ko kurienes man aug rokas. Viņa mani absolūti pārliecināja, un es viņai no sirds noticēju, ka man rokas aug „no tās pašas vietas”. Tādēļ man tagad ir vieglāk atlocīt aizkarus, šujot ar tām pašām rokām, kuras aug „no turienes”, nevis ātri nošūt vīli ar šujmašīnu. Starp citu, šūt ar šujmašīnu mani mācīja no 5. līdz 8. klasei, veselus četrus gadus. Vienkārši šo apmācību pavadīja komentāri „kurš tā šuj” un „ko tu te esi sastrādājusi”. 

Nav jau nekāds noslēpums, ka tādā veidā nevienu nevar iemācīt. Es četrdesmit gadu vecumā sadomāju iemācīties braukt ar mašīnu, un instruktors autoskolā man ar apbrīnojamu godīgumu atklāja, ka mācīties vajag astoņpadsmit gados, bet četrdesmit gados tu jau neko neiemācīsies. „Ko tu dari!” – „Kur mauc?”, - „Gāzi spied, es teicu!”, - „Nu, kurš tā brauc!” – „Kur tāda radusies uz manu galvu?”. Viņš bļāva kā aizkauts vepris, es baidījos, raudāju, zaudēju pēdējās savaldīšanās druskas un sapratu, ka esmu „tupa” un ka braukšana nav domāta man. Tā vietā, lai, sākot ar pirmo „tu”, atteiktos no šī instruktora pakalpojumiem. Dabīgi, ka pie viņa es neko neapguvu. Iemācījos pie cita, lieki teikt, ka viņš ne reizes nepacēla basi. Profesionālim tas nav vajadzīgs.

 

Nevienam neesmu vajadzīga

Dažkārt gadās vēl bēdīgāki rezultāti. Reiz kāda gados vecāka dāma man pastāstīja, ka tādā veidā noticēja mammas „kurš tad tevi tādu precēs”  daudzu gadu garumā (patiešām, istabas slaucīt neprot, gultu šķībi klāj, traukus mazgāt nepatīk – kam viņa tāda ir vajadzīga), ka sapratusi: princi gaidīt ir bezjēdzīgi, jāgrābj pirmais, kas pagadās. Tā viņa 18 gados aizskrēja pie pirmā pretimnācēja, kurš viņai pievērsa jel kādu uzmanību, iespējams, ka cita varianta nebūs. Lieki teikt, ka šī laulība bija izteikti nelaimīga.

Atceros, kāda no manām skolotājām teica: „Cik būs četrpadsmit reiz trīs? Reiziniet stabiņā, jūs, idioti, galvā nevarēsiet”. Nē, tagad es spēju galvā sareizināt četrpadsmit ar trīs, bet katrreiz, kad dzirdēju „jūs, idioti”, es nereizināju stabiņā, es dusmojos.

Jūs idioti, jūs muļķi, jūs neko nespējat, kam jūs tādi esat vajadzīgi. Ko tu te stāvi, ko tu te sēdi, kas tā tur, kurš tā tur pildspalvu, kurš tā šuj, kurš tā raksta, ar kuru galu tu domāji, kur tu skatījies, ko, pasaki, man ar tevi tādu darīt?

Tas viss birst pār mūsu bērnu galvām katru dienu, gadu pēc gada.

Cik labi būt pieaugušam! Neviens tev neteiks „kur bija tavas acis”, kad tu noskrāpē bamperi, nepajautās „vai galvu mājās neaizmirsi”, kad esi aizmirsusi mājās svarīgu dokumentu, neviens tevi nemodinās vienos naktī, lai liktu iekārt skapī nevērīgi uz krēsla nomestu kleitu. Kļūdami vecāki, mēs neesam pārstājuši pieļaut kļūdas un neizdarības, tomēr tagad mūs par katru no tām nerāj.

 

Necienījams

Reiz dēls nopūšoties teica: trīspadsmit gadi – draņķīgs vecums: neviens vairs par tevi nesajūsminās, un neviens vēl tevi neciena.

Kad es biju maziņa, vispār nebija pieņemts cienīt bērnus. Bērnus vajadzēja labot. Pasvītrot ar sarkanu, norādīt uz kļūdām, raustīt, koriģēt, labot. Labākie pedagogi jau tad rakstīja: parādiet bērnam to vietu, kur viņam ir sanācis, nevis to, kur viņam viss ir slikti; diemžēl šī pirmā pieredze tā arī palika nepieprasīta masu skolās.

Kad es biju jaunā skolotāja, tikai septiņus gadus vecāka par saviem skolēniem, kādu dienu man uzbruka dežūrskolotāja: „Nu, ātri ej pārauj kājas! Kam es teicu!” Viņa nevēlējās dzirdēt, ka kurpes man ir maiņas apavi, viņa pārstāja kliegt tikai tad, kas padzirdēja, ka „tā ir mūsu skolotāja”. Viņa atvainojās: „Ai, bet es domāju, ka meitene”… Tātad, uz meiteni drīkst….

 

Labāk tā.

Parasti mēs neesam labi audzinātāji. Mums nepietiek spēku, gudrības un pacietības. Mēs neprotam savaldīt savas emocijas. Bieži vien mēs uzvedamies kā bērni nevis kā pieaugušie, tai pat laikā gaidām no bērniem, ka viņi uzvedīsies kā pieaugušie, sapratīs mūsu sāpes, varēs tās pieņemt un paciest, just līdzi, proti, uzvedīsies viedi un pareizi. Daži bērni ar to tiek galā, bet šī nasta ir smaga, dažkārt pat mums pašiem.

Tomēr mēs mīlam savus bērnus un daudz ko darām pareizi, jo mīlestībai piemīt apbrīnojama īpašība: tā pati piedāvā pareizos risinājumus. Ja nezini, kā rīkoties, dari mīlestības vadīts.

Neapšaubāmi, mēs tiksim galā. Mums izdosies arvien labāk un labāk, viss izdosies tādēļ, ka cerība nekad nemāna, bet mīlestība – nepieviļ.

sieviete stada2. Jums vienmēr jābūt savam ienākumu avotam.

Amerikā, piemēram, ir pieņemts ticēts burvju pasakā par brīnumainā laulībā kā bezrūpīgās dzīves sinonīms.

Lasīt tālāk ...

ideala mateVisi, kam ir bērni, sapņo, lai tie gulētu naktīs, bez histērijām pieņēma vārdu „nē”, pieklājīgi uzvestos ciemos un restorānos un ar apetīti ēstu visu, kas viņiem tiek pagatavots. Un vēl labi, darītu to visu ne tikai zem cītīgas mātes uzraudzības, bet arī paši. Tāpēc ka mammai ir jāiet strādāt, vai viņa jau strādā, vai vispār neņēma atvaļinājumu.

Lasīt tālāk ...

berni valodaDažkārt šķiet, ka bērns ir tik ļoti ietiepīgs, ka viņu nav iespējams pārliecināt darīt tā, kā vajag. Kā būtu pamēģināt darīt savādāk? Kas notiktu, ja viņu nespiestu kaut ko darīt, bet pašam ļautu pieņemt pareizos lēmumus? Lūk, daži piemēri, kā „izmantojot citus vārdus”, var sasniegt vēlamo rezultātu.

Lasīt tālāk ...

1356627087 37Laikam nekas vecākiem nesniedz lielāku prieku kā viņu dzīvespriecīgais un skanīgi smejošais mazulis. Tā taču ir galvenā pazīme tam, ka jūsu bērns ir vesels un laimīgs.

Lasīt tālāk ...

5 LIETASVecāki cenšas maksimāli norobežot savu bērnu no visiespējamākajiem riskiem un bīstamām situācijām, tomēr bieži vien ar šādu rīcību ierobežo bērna attīstību. Psihologi ir nosaukuši piecas lietas, kuras bērnam tomēr ir jāļauj pamēģināt viņa paša labad.

Lasīt tālāk ...

deti

Ir zināms, ka 1. jūnijs ir Starptautiskā bērnu aizsardzības diena!

Lasīt tālāk ...

Top.LV