3000 laimīgu bērnu skolā. Neticami, bet fakts.

Detaļas

Autors Inga Cironoka

Taizeme mums parasti asociājas ar zemi, kur var lieliski atpūsties, siltu jūru, brīnišķīgām pludmalēm, draudzīgiem, smaidošiem un atvērtiem cilvēkiem, jā, protams, ar Taizemes masāžu…

Šoreiz gribu pastāstīt par pārsteigumu, kuru ieraudzīju vienā no Bangkokas (Taizemes galvaspilsēta) skolām. Apceļojot Taizemi, mums radās izdevība pabūt kādā no pilsētas skolām sporta dienas laikā.

Tiesa, kad mūsu taiešu draugi uzaicināja atnākt paskatīties skolu tieši sporta dienas laikā, bijām nedaudz saīguši. Zinot, kā Latvijas skolās parasti notiek sporta diena (parasti šajā dienā stundu laikā visi dodas uz stadionu un tur kārto dažādus normatīvus skriešanā, lēkšanā utml. Kurš pirmais visu izdara, var iet mājās, bieži vien bērni atnes ārsta atbrīvojumu no šādām sacensībām, tad visa diena ir brīva. Skolotājiem gan tā ir dubulta slodze, jo  jāuzmana audzināmie, jāvaktē, lai visi piedalās, lai neviens ātrāk neaizmūk), īpašu entuziasmu par šādu uzaicinājumu neizjutām, tomēr ļoti gribējās redzēt skolu no iekšpuses, tādēļ piekritām šim piedāvājumam.

Skola atrodas gandrīz pašā pilsētas centrā, tomēr nedaudz nomaļā vietā, un tajā mācās 3000 skolēnu no 6.-12. klasei.

Pirmais, ko ieraudzījām – pārpildītas tribīnes skolas pagalmā. Tribīnes sadalītas 5 daļās, katrā no tām sēž vienādos krekliņos tērpi bērni un kaut kam gatavojas. Skandē bungas un taures, vienā ritmā un tempā plaukšķina rokas, veido “vilni” līdzgi kā pie mums dziesmu svētkos. Var redzēt, ka bērni ir vienoti un ieinteresēti tajā, ko dara.

-       Tūlīt sāksies sacensības – saka Tan, skolas angļu valodas skolotāja.

Pēc kāda laika vispārējā kņada un troksnis norimst, un mūsu acīm paveras neticami skati. (tajā brīdī esam pārsteigti no redzētā, bet nezinām, ka lielais pārsteigums vēl tikai priekšā).

Sacenšas savā starpā 5 komandas, katrai - savas krāsas krekliņi, atšķirības zīmes, izkrāsotas rokas un sejas atbilstoši izvēlētajai tēmai.

Trībīnes priekšā iznāk dejotāju – akrobātu grupa, tērpusies stilizētos tautastērpos, pieskaņotos komandas krāsai. Redzam augstas klases (vismaz mums tā liekas) uzvedumu, kas vienlaicīgi ir deja, akrobātu uzstāšanās, kaut kas līdzīgs padomju laika aģitbrigādei, bet katrā ziņā ļoti atraktīvi, saistoši, enerģiski un krāšņi. Šovs turpinās ilgi, mainās kompozīcijas, ritms, notiek kaut kas līdzīgs sasaukšanās, tribīnēs sēdošie atbalsta un šova ritmā kaut ko skandē, sauc, cilā, ar vienu vārdu sakot, atbalsta savējos visiem spēkiem.

Mēs, skatītāji – 4 cilvēli no Latvijas – esam pārsteigti par redzēto un nospriežam, ka tā varētu būt gatava šovprogramma, ko rādīt tūristiem. Pārsteidz augstais izpildījuma līmenis. Saprotam, ka tas, ko mēs redzam, ir tikai ārējā forma, patiesībā priekšnesumā ir ielikts milzīgs darbs, un ir arī iekšējs saturs, ko mums, ārzemniekiem, neizdodas saprast.

Kā vēlāk uzzinām, skolēniem bija dots uzdevums, priekšnesumā iekļaut arī vēstures un tradīciju elementus. Ar to visas komandas lieliski tika galā. Jāpiebilst, ka  uzstāšnās laikā skolēni demonstrēja vienlaikus gan sportisko formu (akrobātikas un ritmikas elementi), gan zināšanas mūzikā (katra kompozīcija tika rādīta mūzikas pavadījumā, pie kam līdzīgi kā daiļslidošanas izvēles programmā mūzika mainījās vairākas reizes), gan vizuālajā makslā un scenogrāfijā (uzvedumam tika iepriekš sagatavots vizuālais fons - milzīga formāta gleznojumi, kuri pie tam tika transformēti atbilstoši uzveduma vajadzībām), gan folklorā (tas bija skaidri redzams gan no tērpiem, gan uzstāšanās).

Redzētais mūs iespaidoja, domājām, ka tas jau ir viss, visu parādīja, var iet mājās…

Nē, mūs aizkavēja līdz apbalvošanas ceremonijai ((!) Kurš gan nav redzējis apbalvšanas ceremoniju skolā! Sagaida savu diplomu un skatās, kā ārāk aizlaisties, to taču mēs zinām, cik reizes gan paši esam bijuši tādās apbalvosanās, gan bērni, no skolas atnākuši, stāstījuši).

Taču tas, ko ieraudzījām, neizsakāmi pārsteidza.  

Tas pats sporta laukums skolas priekšā nu bija sētin nosēts ar skolēniem. Visi bija sasēdušies 5 garās paralēlās rindās (dzeltenie, sarkanie, gaišzilie, violetie un baltie). Bērni sēdēja uz zemes, kājas priekšā sakrustojuši. Un kopā tur satilpa visi audzēkņi (patiesībā ļoti ērti, jo krēsli aizņem vietu, bet uz grīdas var vairāk satilpt)!

Līdzīgi kā mūsu skolā – direktors pasniedz kausu, runātājs nosauc sporta veidu un uzvarētāja vārdu, līdzīgi skan ovācijas, laimīgais uzvarētājs saņem savu balvu un … lepni noliek savas krāsas rindas priekšā! Izrādās, ka komandas sacenšas savā starpā, kurai būs vairāk kausu! Kausu ir daudz, ļoti daudz! Nedaudz izbrīna tas, ka kausu skaitam samazinoties, skolēnu skaits uz grīdas paliek nemainīgs, neviens prom neskrien.

Līdzīgi kā pie mums noslēgumā direktors saka uzrunu, izbrīna tas, ar kādu uzmanību un ieinteresētību, cieņu skolēni klausās savas skolas direktorā. Te vienā brīdī uz mūsu pusi paveras daudzu ziņkārīgu acu pāru – vēlāk uzzinām, ka direktors savā uzrunā ir pieminējis mūs – viesus no Latvijas - , taču tajā brīdī sajūtam no skolēnu puses prieku un lepnumu, ka viņu pasākumā ir piedalījušies ārzemju viesi. (ir brīži, kad saproti citu cilvēku bez vārdiem, vien no acu skatiena, nepiespiesta smaida un īpaši uztveramas enerģijas).

Pasākuma kulminācija, nosauc uzvarētājus  - tā ir dzeltenā komanda. Neizsakāmas ovācijas un patiess prieks dzeltenajiem. Visi dzeltenie apkampjas, lēkā aiz laimes, klaigā. Šķiet, ka pārējie varētu būt nedaudz sapīkuši, ar slēptu skaudību un pozu “mums jau nemaz to uzvaru nevajag”  jānoraugās uzvarētājos. Taču nē – notiek kas neiedomājams.

Gaisā patiešām virmo gaviļu un prieka emocijas. Visi bērni pieceļas, un skan Skolas himna, tad Taizemes himna.

Pēkšņi skolas pūtēju orķestris sāk spēlēt “Vaterlo tilta” pimās skaņas, un viens no skolotājiem zemā spēcīgā balsī taiešu valodā dzied šo dziesmu. Visi!! skolēni sadodas rokās, vaidojot apļus, paralēlas līnijas, šūpojas dziesmas taktī. Saprotu, ka tas nav iestudēts, katram gribas būt vienotam ar citiem, turēt kāda skolasbiedra plaukstu savējā un dziedāt kopīgi šo dziesmu. Skats mūs tā aizgrābj, ka neviens no mums neattopas to nofilmēt. Mums, noraugoties uz šiem laimīgajiem bērniem, skudriņas pārskrien pa ķermeni, nevaram atraut skatienus no tā, kas notiek laukumā, gribas mesties šajā pūlī un sajust vienotību ar viņiem.

Dziesma izskan, bet bērni turpina priecāties,  veido apļus, sirdsveidīgas formas, turpina stāvēt, rokās sadevušies. Emocijas varētu salīdzināt varbūt vien ar dziesmu svētku izskaņas izjūtām, un, iespējams, Olimpisko spēļu uzvaras prieku.

Galvenais ir tas, ka bērni ir patiesi laimīgi, laimīgi par padarīto, laimīgi par to, ka ir pēdējā mācību diena (plkst. ap 17.00) pirms 4 brīvdienām sakarā ar Jaungada svētkiem, laimīgi būt kopā, laimīgi un lepni gan par saviem, gan par savu skolasbiedru panākumiem.

Ko vēl var piebilst? Skolas direktors un skolotāji arī piedalās šajā kulminācijas emociju izvirdumā, arī viņi ir patiesi priecīgi par labi padarītu darbu, viņi ir kopā ar bērniem, viņi necenšas aizrādīt vai pamācīt, viņi vienkārši ļaujas priekam.

Atzīšos, jau sen nebiju izjutusi ko līdzīgu un esmu bezgala pateicīga par iespēju izjust šos mirkļus.

Kā viņi to dabūja gatavu?

Sporta diena Taizemes skolās ir tradicionāls pasākums, kas parasti notiek decembrī un ir veltīts Karaļa dzimšanas dienai (5. decembrī). Visus(!) skolēnus sadala 5 komandās pavisam vienkārši, tiem liek izvilkt kādu no 5 krāsu lentītēm. Tādējādi izveidojas milzīgas komandas, kurās ir bērni (jaunieši) no 6. līdz 12. klasei. Kurš būs kurā komandā – nosaka izloze. Nav nekādas draugu būšanas: “Es gribu ar tevi kopā”, vai “Es ar viņu kopā nebūšu”.

Tad katrā komandā atrod tos, kuri var skriet, tos, kuri var spēlēt basletbolu vai tenisu, tos, kuri var vilkt virvi utml.. Piedalās visi, katrs dara to, ko vislabāk prot, un dara to pēc labākās sirdsapziņas, jo no viņa starta ir atkarīgs ne tikai viņa personīgais rezultāts, bet visas komandas vieta turnīrā. 

Kas attiecas uz noslēguma “šovu” sacensībām, tad uzzinājām, ka komandas pirms mēneša saņēma uzdevumu. Mēnesi gatavojās patstāvīgi, visu izdomāja, visu sagatavoja. Un, kas galvenais, viņi to darīja bez skolotāja līdzdalības. Skolotāji teica, ka arī viņiem bijis prieks un pārsteigums skatīties uzvedumus. Viņi to redzēja pirmo(!) reizi.

Vēl kas, redzējām, ka bērni bija tērpti pavisam jaunos vienādos sporta tērpos, nu, vismaz krekliņi ar savas komandas šovam atbilstošu apdruku visiem bija vienādi. Arī skolotājiem, kas bija atbildīgi par komandu mugurā bija tāds pat krekliņš.  Vaicājām, vai šie ir īpaši svētkiem gatavoti tērpi, vai tos lieto ikdienā. Un kas finansē krāšņo dekorāciju un šova tērpu iegādi? Mums ļoti ilgi paskaidroja, ka komanda izdomā koncepciju, stilu, tad izveido sporta tērpa dizainu un iesniedz skolotājam, savukārt skolotājs no skolas saņem finansējumu krekliņa iegādei. Taiešu skolotāji nesaprata, ka mēs jautājam par skolēnu tērpiem. Kad izskaidrojām savu jautājumu, viņi atbildēja: “Vecāki ļoti atbalsta savus bērnus.” 

P.S. Vēl kas iekrita acīs. Visi skolotāji bija ģērbti krāsainos sporta krekliņos, bet direktoram mugurā bija krekls tādā krāsā, kā skolas skatuves noformējums. Tas nevarēja būt netīšām, un tas radīja vienotības sajūtu.

P.P.S. Mani bērni nu jau ir izauguši no skolas vecuma, bet pienāks laiks, kad viņu bērniem būs jāiet skolā un jāpiedalās sporta dienas pasākumā. Es no sirds vēlos, lai viņi to dara ar tādām pašām  pozitīvām emocijām, prieku un vēlmi sevi realizēt savā skolā.

Inga Cironoka

Macību centra „Study For Life” direktore

Speciāli “Sarunām pie Ģimenes Pavarda”