Dejas ar zobenu

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Reiz atnāca pie manis pēc palīdzības vecmāmiņa, nevis sveša, bet mana pašas vecmāmiņa. Lieta pati par sevi nav ikdienišķa, vecmāmiņa ļoti reti radiniekus ar lūgumiem apgrūtināja. Bet problēma jau arī pavisam reta: runa bija par drošību, kaimiņš viņu ļoti stipri traucēja.

Kad jau traucēja, tad traucēja!

Domāju, ne tikai mana vecmāmiņa, bet jebkurš sajustos nedaudz neomulīgi, sastopot kāpņu telpā vīrieti ar zobenu. Starp citu, zobens pacelts vēzienam, un viņš nesas pilnās burās no augšas lejā, vīrieša augumam tai brīdī vairs nav izšķiroša nozīme. Arī fakts, ka viņam pa priekšu spiedzot skrien tieviņa sieviete, ne katram dos drosmi. Īpaši, ja redzi, ka „tēvainis” noskaņots nopietni, zobens viņam ir īsts, kazaku, saulītē mirdz un laistās. Šādi skrējieni atkārtojas ar apskaužamu regularitāti. Katru reizi, kad „tēvainim” nāk galvā paspēlēt „kariņu”, viņš šādā veidā savu sievu dzenā pa visām kāpnēm.

Tā kā „tēvainis” visiem apkārt ir parādā, tai skaitā „dzimtajai” namu pārvaldei, viņš ķeras pie zobena katrreiz, kad saņem kārtējo rēķinu.

Problēma bija radusies, vajadzēja to risināt. Vecmāmiņu „pārcelšana” ir piņķerīga un nepateicīga lieta. Veci cilvēki pieķeras savai dzīvesvietai un riskēt ar vecmāmiņas veselību es negribēju. Tātad paliek viens risinājums – attālināt pēc iespējas tālāk „tēvaini” kopā ar viņa „dejām ar zobenu”.

Nelaime vien tajā, ka šeit nepietiek vien ar teoriju, iecerētais ir jāīsteno dzīvē. Rakstu džentlmenim vēstuli, aicinu uz tikšanos. Viņš atnāk (ak, necerēta laime!) ar visām regālijām, kā pienākas brašam karotājam: šinelī, zābakos – nu taisni kā bildē. Tas nekas, ka šinelim uz muguras ir kabata, bet zirga vietā – velosipēds. Galvenais - brašs skats, nu taisni „palkavnieks”. Attiecīgi arī runājam. Izrādās, viņš zobenu vicina ne bez pamata, bet šai vicināšanai ir sava nozīme. Tēvainis ir pārliecināts, ka viņš nav neviens cits kā „kazaku pulka Jesaula kungs”! Lūk, kā! Tādēļ no zobena arī nešķiras.

Nu, ir viņš jesauls, vai nē, bet mans uzdevums ir pārvietot viņu ar visu ģimeni un iedzīvi tālāk. Atrunājam noteikumus, parakstām līgumu. Jāpiebilst, tēvainim ļoti izdevīgu līgumu, jo tas paredz viņa parādsaistību dzēšanu. 

It kā viss ir kārtībā, sākam strādāt. Bet tēvainis ta, lūk, ar ko ir interesants! Ar to, ka domā viņš plaši, radoši un  - nu ļoti neordināri. Tādēļ darījuma procesa vidū saņemu vēstuli. Pēkšņi „uz līdzenas vietas” tēvainis nolēma man izteikt neuzticību, pie kam ļoti rupjā un asā formā.

Taisnību sakot, ja nebūtu mana vecmāmiņa, būtu pasūtījusi viņu tālāk un uz visiem laikiem. Bet... nav tas gadījums. Teikumā „pasūtīt nedrīkst strādāt” šai gadījumā komats jāliek pēc vārda „nedrīkst”, jo – pasūtīt nedrīkst ... vajag situāciju atrisināt. Un risināt viņam saprotamā formā. Tā kā tēvainis spēlē „kazaku pulka Jesaulu”, rakstu viņam attiecīgu vēstuli. „Augsti godātais kungs! Nepieklājas virsniekam šādā veidā ar dāmu runāt”

Gaidīt nenācās ilgi. Rīgā pasts strādā labi. Pēc dažām dienām atbrauc mans jesauls. Tas pats šinelis, tas pats velosipēds. Bet ir vēl kāds akcents portretā – ģitāra pār plecu. Kādēļ? Ai, nu kā tad bez ģitāras lai romances dzied? Tā ka es izpelnījos to godu dzirdēt romancei no „esaula kunga”. Kā kino, uz viena ceļa, pie kājām .... Romantika ...

Ko tik neizdarīsi, lai vecmāmiņa būtu laimīga – ja romance, tad romance.

Pēc romances lieta tika novesta arī līdz pārbraukšanai.

Jāteic, šis atgadījums bija pasen, deviņdesmito gadu vidū, bet 2008. mēs ar jesaulu satikāmies vēlreiz. Kaut kur gāja savā nodabā ar ģitāru. Mani ieraudzīja, nopriecājās, dalījās ar saviem jaunumiem. Izrādās, viņš uztaisīja sev pilnu dokumentu paketi! Tagad stādās priekšā pēc pilnas formas „kazaku pulka Jesaula kungs”.