„Maldu māja”

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Kā zināms, līdzekļu ieguldījums nekustamajā īpašumā tiek uzskatīts par labām investīcijām. Pie manis vērsās kāds džentlmenis ar lūgumu piemeklēt viņam piemērotu māju.

Tā, lai nebūtu pārāk dārgi, labā vietā Rīgā, ar lielu zemes gabalu. Pēc Privatizācijas likuma zemi drīkstēja privatizēt tikai tajā gadījumā, ja tā bija „pierakstīta ” pie mājas.

Attiecīgi, jo lielāks zemes gabals, jo labākas starta pozīcijas.

Ja vajag, tātad vajag. Māja tika atrasta, nopirkta, dokumenti noformētu un laimīgais klients kļuva par nelielas savrupmājas 15 minūšu brauciena attālumā no Rīgas centra īpašnieku.

Eksistē tāda lieta kā intuīcija. Es kā jutu, ka mans klients uzaudzēs sev problēmu, ne velti viņam piedāvāju:

-                 Varbūt uzreiz iesniegt dokumentus privatizācijai?

-                 Nē – saka, - pagaidām nevajag, pagaidīšu, kamēr sertifikāti kļūs lētāki.

Labi, kā teiks, saimnieks ir kungs.

Pagāja vairāki gadi, par viņu nekas nebija dzirdams. Pēkšņi vienā jaukā dienā viņš parādās, burtiski ielaužas birojā, briesmīgi uzbudināts, un pieprasa nekavējoties viņu pieņemt. Jau no sliekšņa kliedz:

-                 Man māja pazuda!

Pirmā doma – pazaudēja dokumentus. Nu, jā, nav patīkami, nu, staigāšana pa iestādēm, nu – laiks, bet visumā nekas briesmīgs, nav iemesla tik ļoti pārdzīvot. Bet kā izrādījās, viss nebija tik vienkārši. Dokumenti nebija pazuduši. Pazuda PATI MĀJA. Izplēnēja.

Dzīvē nebiju sastapusies ar kaut ko līdzīgu! Izrādījās, ka māju, atstātu bez uzraudzības, bomži aizvilka. Visu. Pa ķieģelītim. Sākumā noņēma durvis un logus, pēc tam – „iekšas”. Jumtu norāva. Nu, bet tālāk jau tikai laika jautājums. Ar ķerrām, pa ķieģelītim vien māju nojauca līdz pat pamatiem.

- Bet pavasarī pamati ieauga zālē. Nav vairs mājas!. – elso mans klients.

Jā gan... ietaupīja uz sertifikātiem...

Tādēļ, ka tagad absolūti nav saprotams, zem kā lai privatizē zemi. Tas ir, arhīvā jau mājas dokumentus var atrast. Bet dabā – objekts stipri atšķiras no papīriem.

Ne reizes man nebija nācies sastapties ar līdzīgu situāciju. Arī privatizācijas komisijā vien plātīja rokas – nav bijis viņiem šāda precedenta.

Nu, ko. Ja precedents nav bijis, tas ir jārada.  Vienalga citu variantu nav. Jāatzīstas, tās ir mazohistu izklaides, pierādīt ierēdņiem, ka māja, kura pēc fakta neeksistē, tomēr eksistē. Pusgada laikā ar to galā netiku, bija vajadzīgs gandrīz gads. Izglāba topogrāfi. Viņi mācēja saskatīt pamatu paliekas un uzrasēt tās topogrāfiskajā plānā. Nu, bet tālāk jau bija tehniska lieta – piesaistīt šos virtuālos pamatus arhīva dokumentiem un ierakstīt Zemesgrāmatā kā pamatus, līdz ar to iekļūstot Privatizācijas likuma darbības zonā.

Tā ka mans klients zemi īpašumā dabūja.

To, par laimi, rezerves daļās sadalīt nav iespējams.