Drosme dejot savu deju

Detaļas

Autors O. Šurkusa

Recenzija par filmu «Shall we dansu?» 

Sevi realizējis vīrietis, kuram ir stabils darbs, mīloša sieva un burvīga meita, tomēr jūtas nospiests un nelaimīgs. Katru vakaru viņš ar vilcienu atgriežas mājās un vienā no logiem redz skaistu sievieti.

Reiz viņš izkāpj šajā stacijā, nokļūst dejošanas klasē un sāk slepeni mācīties dejot...

Pazīstams sižets, vai ne? Kurš gan no dejas mīļiem nav redzējis filmu «Shall we dance?» ar Dženiferu Lopesu un Ričardu Gīru?

Taču ne visi zina, ka šī filma ir  1996. gadā uzņemtās japāņu filmas «Shall we dansu?» (jā, filmas nosaukums skan tieši tā, tā nav kļūda. Nosaukums rakstīts katakana — japāņu zilbju ābeces grafiskā formā.

Japāņu un amerikāņu filmām ir līdzīgi  sižeti, bet stipri atšķirīgs iekšējais saturs. Amerikāņu filma ir skaista pasaka.

Japāņu filma liek dzīvot līdzi varoņiem un paliek atmiņā uz ilgu laiku. Tā vienlaikus ir gan smieklīga, gan aizkustinoša. Tā rāda stāstu no dzīves, bet ar lielu daļu ironijas un humora.

Viena no galvenajām japāņu filmas rozīnītēm, kura pazuda amerikāņu variantā, ir attieksme pret deju Japānā pavisam nesenajos 90. gados, laikā kad tika uzņemta šī filma. Tajā laikā japāņu sabiedrībā balles dejas tika uzskatītas gandrīz vai par kaut ko piedauzīgu. Doma par to, ka vīrs un sieva var apkampušies dejot cilvēku sabiedrībā, izsauca mulsumu, bet deja ar kādu citu, izņemot likumīgo laulāto, bija izaicinājums sabiedrībai.

Tādēļ deja šajā filmā ir ne tikai līdzeklis pret depresiju vai mēģinājums savā dzīvē ienest kaut ko jaunu. Galvenajam varonim būs vajadzīga liela drosme, lai uzsāktu nodarbības, milzīga uzcītība, lai turpinātu trenēties visur, pat parkā vai pieturā. Viņš ir ļoti vīrišķīgs, no pirmā acu uzmetiena komiskajā kulminācijas skatā, pirmās uzstāšanās  laikā publikas priekšā.

Vēl šī filma ir ievērojama ar to, ka galvenā noslēguma deja nebija vis tango, ne arī valsis vai rumba, bet kviksteps. Tas patiešām ir liels retums milzīgajā daudzumā filmu par dejām. Iespējams, tas ir tāpēc, ka autoriem ārišķība bija mazāk svarīga par stāstu par cilvēku, kurš atrada savu deju un kopā ar to atklāja kaut ko ļoti svarīgu sevī.