Ak, šīs kaķu un sieviešu viltības

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Uzņēmumā, kurš brīvi izvietojies Rīgas nomalē, vienlaicīgi bija divi saimnieki. Viens – kā jau tas pienākas – bija cilvēks. Juris, stiprs liela auguma vīrietis atbildēja par uzņēmuma īpašuma saglabāšanu.

Otrā bija „apsardzes priekšniece”, Jura „krustmeita”, kaķene Žuža, kuru pats Juris savulaik bija izglābis no grāvja, kas atrodas pie netālu esošā žoga un bezgala grib līdzināties upītei.  Kaķēna izmisīgās raudas bija sadzirdētas un milzīga roka burtiski iesmēla mazo, slapjo kaķēna ķermenīti.

Tā šeit parādījās Žuža.

Jauko, novārgušo atradeni kopa visi, sākot ar glābēju Juri līdz pat Saimniecei - vienīgajai sievietei uzņēmumā. Centieni nebija veltīgi. Kaķēns izauga un pārvērtās par burvīgu trīskrāsainu kaķeni ar biezu pūkainu kažoku un dziļām koši zaļām acīm.  

Kaķene bija ne vien skaista, bet arī neiedomājami gudra. Viņa ātri saprata tā „bara”, kurā viņa bija pieņemta, hierarhiju un atskārta, ka  šeit viņas dzīvē ir divi „galvenie” – Saimniece, kura acīmredzot ir barvede, un Juris – viņas glābējs un mīlulis. Saimnieci vajag cienīt, bet Juri pašaizliedzīgi mīlēt un sagaidīt katru rītu, metoties mīkstā kamolā viņam virsū un maigi apņemot ar mīkstām ķepiņām ap kaklu.

Žuža bija kaislīga medniece. Par viņas lepnuma objektu kļuva nomedītās peles un dažkārt pat žurkas. Viņas talantu atzinīgi novērtēja ne vien personāls, bet arī „galvenie”. Tādēļ ar laiku Žuža izpalnījās goda titulu „apsardzes pret pelēm priekšniece ” un godam atpelnīja savu ēdienu un mājokli.

Noticējusi savam talantam, Žuža nolēma paplašināt savu mednieces varoņdarbu diapazonu. Par nākamo viņas mednieces kaislību objektu kļuva zvirbuļi. Bez iemesla nogalinātie un kārtīgā rindā pie lieveņa novietotie visumā nevainīgie putniņi neizsauca sajūsmu. Vēl vairāk, uz Žužu sāka bārties.

Kā – uz viņu un bārties! Un vēl par medībām! Tas bija aizskaroši!

Kaķene nevarēja samierināties ar šādu necieņu pret viņas talantu!

Viņa taču ir kaķene!

Tas pats dzīvnieks, kuram piemīt prāts, viltība un raksturs, lai „staigātu, kur pašai patīk”.

Tādēļ kaķene nolēma atkarot savas tiesības medīt spārnoto radījumu.

Viņa pārstāja izlikt zvirbuļu ķermenīšus uz sliekšņa. Tieši otrādi, noķērusi kārtējo laupījumu, tā  ķērās pie tā apēšanas, demonstrējot visiem savu izsalkumu pēc putnu gaļas. Viņa spļaudījās ar spalvām, kas lidoja apkārt uz visām pusēm, bet raustīja putnu, kā saka līdz uzvarai.

Neviens taču neiebildīs, ja „apsardzes goda priekšniece” pati sev sagādā maltīti.

Patiešām! Lielīt viņu neviens nelielīja, bet bārties arī kaut kā nesanāca. Tādēļ kaķa viltība nostrādāja.

Bet spalvas turpināja lidot.

Vienreiz Saimniece, ieraudzījusi Žužu velkam tikko nomedītu zvirbulīti uz savu „ofisu” – kādreiz kaķenes iemīļotu un par māju atzītu vietu, nolēma kaut ko darīt, lai mainītu situāciju.

Sievietes viltība pret kaķenes viltību.

-          Žuža, maināmies! Es tev došu krējumu, bet tu man – zvairbuli – piedāvāja saimniece.

Vajadzēja redzēt, kā Žuža centās atrast veidu, lai nesastrīdētos ar Saimnieci, bet tomēr paliktu pie sava.

Pirmkārt, tika nodemonstrēta izcila pieklājība. Nolikusi zvirbuļa liemeni uz grīdas, Žuža nosēdās valdnieces Kleopatras pozā, apvīdama ķepiņas ar pūkaino asti. Tiesa, vienu ķepu viņa tā arī nenoņēma no zvirbuļa, tādējādi pasvītrojot savas tiesības uz ieguvumu. Bet arī tā sanāca gluži atbilstoša valdnieces poza.

Otrkārt, viņa noklausījās priekšlikumu. Neviens nekur nesteidzās. Žuža pacietīgi un uzmanīgi noklausījās, kā Saimniece izklāsta viņai visas līdzīgas apmaiņas priekšrocības. Ne vārda, ne ņaudiena iebildumu.

Tādēļ Saimniece varēja atrasties patīkamu maldu varā, ka vienošanās ir panākta un notiks zvirbuļa apmaiņa pret krējumu.

 Žuža uzmanīgi sekoja tam, kā Saimniece devās pie ledusskapja, izņēma no tā krējuma burciņu un ar devīgu roku piepildīja bļodiņu. Viņa nepakustējās pat tad, kad bļodiņa jau bija nolikta vietā.

Atrisinājums nāca vēlāk.

Saimniece novāca krējumu un nesteidzoties devās pie cēli sēdošās Žužas, lai paņemtu šo zvirbuli reizi pa visām reizēm. Taču nekā nebija!

Pēdējā sekundē, kad, šķiet, vairs neko nevar izdarīt, tieši zem Saimnieces rokas pavīdēja ēna. Žuža, paķērusi zvairbuli, metās pie krējuma bļodiņas, kas stāvēja pie sienas, un ar vēzienu iemeta tajā zvirbuli ar visām spalvām, saceļot krējuma šļakatu mākoni.

Viss!

Zvirbulis bija uz visiem laikiem noslīcināts krējumā.

Paskatījusies savām milzīgajām zaļajām acīm uz apstulbušo no šādas nekaunības saimnieci, Žuža ķērās pie maltītes.

-          Nu, nevari tu mani nosodīt par to, ka es pati sev nopelnīju pusdienas, - Žuža it kā sacītu.

-          Tev šis zvirbulis uz viena zoba, bet man – vesels ēdiens! Bet medījums krējuma mērcē – tas ir garšīgi un smalki.

Nebija ko iebilst.

Kaķene pusdienoja, krējumā nosmērētās spalvas nelidoja, bet kaudzītē krājās pie bļodiņas, un Saimniece vairs neatrada iemesla bārties.

Kaķenes viltība izrādījās viltīgāka par sievietes viltību.

Nav vieta strīdam.

Galu galā, katram ir tiesības uz garšīgām pusdienām, savām nelielām kaprīzēm un personīgo pārliecību.

Pat kaķenei.