.

Balva par uzticību

uzticiba„Cilvēki ļoti augstu vērtē drošību.

Cilvēku, kuram piemīt šī īpašība, vērtē ļoti augstu”

No grāmatas „Ceļš uz laimi”

 Uz uzkalna stāvēja divas bodītes. Vienā tirgoja audumus, bet citā - traukus.

Trauku bodīte bija bagātīgi rotāta, viņas īpašnieks bija cilvēks vārdā Sulims.

Sulima tēvam bija meistarīga pārdevēja slava, viņš dzīves laikā bija sapelnījis  daudz naudas, un visu bagātību atstāja dēlam.

Pircēju skatus pievilka smalki kristāli un sniegbalts aizjūras porcelāns – Sulims nebija skopojies, rotājot savu bodīti. Viņš nievājoši skatījās uz savu kaimiņu audumu tirgotāju. Tam bija vienkārša bodīte ar nelielu izvēli. Puisis arī tirgošanu īsti nesaprata – kur tas redzēts, ka pircēju nekrāpj? Kur gan radīsies peņa, ja nabadziņu neapvedīsi ap stūri?

Otras bodītes saimnieku sauca Hamza, vienkāršs, atklāts puisis, strādīgs. Viņš, plati smaidot,  klientiem piemeklēja preci. Katram centās pateikt labus vārdus. Ja kādam nepatika audums, un to atnesa atpakaļ, Hamza bez jautājumiem atdeva atpakaļ naudu. Bez tam gadījumi, kad Hamzas piemeklētais audums kādam nebija paticis, bija ārkārtīgi reti.

Augstprātīgajam Sulimam ļoti patika klusā pēcpusdienā „pamācīt” kaimiņu.

-              Redz, pie manis no rīta atnāca pircējs pēc aizjūras porcelāna, bet pats neko no preces nesaprot. Es viņam baltā krāsā nokrāsotas māla bļodas pārdevu par tādu pašu cenu kā porcelānam! – viņš lielījās. – Mācies, nabags, kā naudu vajag taisīt!

Gudrais Hamza tikai māja ar galvu.

Gāja laiks, un ar šīm bodītēm notika dīvainas lietas.

Pāris gadu laikā audumu bodīte izpletās, kļuva labāka, acis priecēja smalkākais zīds un ar zeltu izšūts brokāts. Pie letes joprojām stāvēja smaidīgais Hamza un  sveicināja pircējus. Klienti pie viņa sabrauca no malu malām, lai piemeklētu audumu un pārmītu kādu vārdu.

Skopais Sulims skaudīgi skatījās uz kaimiņa laimi. Viņa bodīte kļuva bāla, bija pazuduši visi rotājumi. Tēva atstāta nauda bija izbeigusies. Pircēji jau sen pie viņa neiegriezās un neinteresējās par traukiem.

-              Nelieši, - sūkstījās Sulims, - es pret viņiem ar visu sirdi un dvēseli.... Bodīti skaisti izrotāju? Izrotāju! Kas viņiem trūkst?

-              Viss ir vienkārši, kaimiņ, - Hamza viņam uzsauca, - Pie tevis cilvēki vairāk par vienu reizi nenāca. Piekrāpts cilvēks uz visu mūžu atceras savu krāpnieku. Beigu beigās godīgums vienmēr nes savus augļus!

 

„Savstarpēja uzticēšanās ir visdrošākais pamats, uz kura tiek būvētas cilvēciskās attiecības”

No grāmatas „Ceļš uz laimi”

 

Autors Z. V. Gavriks

„Kriminon-Ural

Bookmark and Share

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt

Veselā saprāta rokasgrāmata labākai dzīvei "Ceļš uz Laimi"

Top.LV