Spalvainais brīnums

Detaļas

Autors Jeļena Kordževa

Ak, cik gan cilvēce ir dažāda! Nostrādājusi tik daudzus gadus ar cilvēkiem, joprojām nebeidzu brīnīties par cilvēku aberāciju (aberācija (latīņu, aberrare - klaiņot) – novirze no racionālas domāšanas vai uzvedības) vienkāršāk sakot, noviržu un dīvainību daudzveidība.

Un neparasti interesanti, talantīgi cilvēki pamanās būt talantīgi pat savā aberācijā. Katrs mums parāda Teātri – Viena Aktiera teātri. Lomas, tiesa, ir dažādas. Kāds visu dzīvi stāv statistos, kādam tāds iespēju diapazons, ka aizrauj elpu.

Dažkārt visbūtiskākajā nozīmē – skatoties aizmirsti par elpošanu...

Bija man reiz neliels darījums. Nu patiešām neliels, nekas tāds superīpašs. Mana kliente, jauna sieviete, kuras vīrs tajā brīdī atradās cietumā, palikusi viena ar bērniem vairs nespēja pati uzturēt ģimeni lielā dzīvoklī. Sakrājās parādi, kā jau tas gadās, tika pieņemts saprātīgs lēmums šo nekustamo īpašumu pārdot, lai nomaksātu visus parādus un nopirktu citu – vienkāršāku un lētāku – dzīvoklīti. Uz kā rēķina lētāks? Dzīvokļa stāvoklis, maigi izsakoties, lika vēlēties ko labāku. Nu ļoti šis dzīvoklis,, m-m...., bija piegānīts. Bet tā kā mūsu klienti remonts nebiedēja, jo gan pašai rokas aug no pareizās vietas, gan radinieki bija gatavi palīdzēt, dzīvoklis tika atzīts par piemērotu.

Tiesa, dzīvokļa saimnieku mēs neredzējām. Mums to rādīja „darba kolēģe”, dosim viņai vārdu Gaļina. Viņa mums paskaidroja, ka saimnieks ir neordinārs cilvēks, pats nodarboties ar sadzīvi nevēlas. Tā teikt, vīrietis gados, profesors, zina piecas valodas. Un tā tālāk, visa dziesma ar piedziedājumu... Viņš smagi pārdzīvoja mātes aiziešanu un kļuva nedaudz „dīvains”.

O, jā! Pat saimnieka prombūtnē dzīvoklis pilnīgi viennozīmīgi demonstrēja šīs pašas „dīvainības”. Es pirmo reizi pilnīgi uzskatāmi ieraudzīju, ko nozīmē „kultūrslānis”. Ir tāds jēdziens arheologiem. Tas nozīmē – ne vairāk, ne mazāk, kā: „cilvēka dzīves un darbības palieku kārta viņa iepriekšējās dzīves vietā”. Vienkāršāk: tas, kas bija izmests, un tā arī bija  palicis.

Tā pēc kāda pasākuma var ieraudzīt izmētātus ietinamos papīrīšus, „etiķetes”, dažādus visiespējamākos iepakojumus, biļešu paliekas un citus gružus, kas, pēc idejas tomēr tiek novākts. Savukārt šeit „kultūrslānis” izskatījās visai iespaidīgi. Tas sastāvēja no visāda veida „manufaktūras” – tāda kā saplacināta „sekondhenda” filiāle – no veļas un biksēm līdz kaut kādiem šineļiem un vateņiem un tamlīdzīgi, un sasniedza palodzi. Tas ir gandrīz 85 centimetrus augstumā. Līdzenā kārtā un pa visu dzīvokli. Ar nelielu ieloku pie ieejas durvīm.

Tā kā kliente veica savu izvēli par labu ekonomijai nevis estētikai, bija nolemts: dzīvokli ņemt, „kultūrslāni” izvest, grīdas nomainīt.

Pateikts – darīts.

Ejam pie notāra. „Darba kolēģe” nodrošina profesora ierašanos. Jā, viņš atnāca. Tā bija PARĀDĪBA! Milzīga un zibens spērienam līdzīga. Nekad neko līdzīgu nebiju redzējusi! Protams, šis profesors izskatījās pēc bomža. Bet! Tas bija visai artistisks un kolorīts bomzis. Tas, ka viņš februārī ieradās galošās uz basu kāju, bet briļļu vietā viņam bija puse no binokļa (!) – kautri nobālēja viņa frizūras priekšā. Iespaidīga izmēra profesora galva ar kupliem, gariem sirmiem matiem bija izrotāta ar spalvām. Nē, nē, nedomājiet, tā nebija indiāņu galvasrota. Savādāk kā par „spalvaino brīnumu” to nevarēja nosaukt. Visa galva bija spalvās... no spilvena. Kā gan vajadzēja papūlēties, lai vienmērīgi „iepītu” šīs baltās vistas spalvas visos matos! Nekādā gadījumā tā nebija nejaušība. NĒ! Nebija...

Viņš brīnišķīgi zināja, kādu iespaidu rada. Zināja! Un izbaudīja radīto efektu!

Patiešām labi izglītots cilvēks, kā izrādījās poliglots, kurš tepat demonstrēja mums praktiski visu savu ievērojamo spēju spektru. Viņš gan tulkoja mums līgumu dažādās valodās, gan apstrīdēja līguma punktus, par argumentiem izmantodams klasiķu darbus, gan ... citu neuzskaitīšu, mums pietika. Tai pat laikā no paša izbrāķētajām līguma lapām viņš taisīja lidmašīnas un pats tās aizlidināja pa dažādiem stūriem, dziedāja, tēloja lomās, īsāk sakot, centās pilnībā „paņemt zāli”.

Mūsu superbomzis izcili tika galā ar savu apņemšanos turēt zāli spriedzē. Un zāle – notāre, notāres palīgs, pircēja, es un Gaļina – „darba kolēģe” ar pietāti un ar pamirušu sirdi vēroja šī mūsdienu Diogēna domas lidojumu. Un ne tikai domas, jo ar plašiem žestiem zālē lidoja ne tikai lidmašīnas, bet arī spalvas.

Es līdz šim brīdim apbrīnoju un ļoti cienu notāri. Cauri viņas rokām ir izgājuši visi maniproblemātiskie klienti, un tie ir darījumu simti. Bet kaut ko tādu šis ofiss, manuprāt, vēl nebija redzējis. Un neskatoties uz to, viņa olimpiskā mierā pabeidza savu darbu, neskatoties ne uz spalvām, ne binokļa pusīti, ne flotiles lidmašīnām. Pilnīgi saprotot, ka manai klientei šī ir vienīgā iespēja palikt kopā ar bērniem kaut arī „iznīcinātā”, bet vēlamā un remontējamā dzīvoklī, viņa kā Profesionālis patiešām izdarīja visu iespējamo un beidzot noveda šo „spalvaino brīnumu” līdz saprašanai un sadarbībai.

Darījums notika.

Mūsu „spalvainais” izlidoja no šīs „ligzdas” uz citu, pagaidām bez „kultūrslāņa”. Bet esmu pārliecināta, ka tas tikai pagaidām. Ar tādu gigantisku talantu.

Jaunā saimniece izveda uz „getliņiem” ne vienu vien pašizgāzēju ar mēsliem, izremontēja dzīvokli, un mana kliente ieguva iespēju sākt jaunu dzīvi.

No tīras lapas...

Burtiski – no TĪRAS!