Zāles pret bezmiegu

Detaļas

Autors SIA EKOCENTRS

Laikam nav jāskaidro, kas ir komunālais dzīvoklis. Tā ir cilvēku eksistēšana vienā telpā, kuri ir savākti kopā nejaušas sagadīšanās pēc. Tiem nav nekā kopīga – ne kopīgas saimniecības, ne interešu, ne ideālu, ne arī dzīves uzskatu.

Īpaši ja tas ir komunālais dzīvoklis, nevis sociālistiskā valstī, kur ideoloģiskā audzināšana cilvēkus padarīja vienlīdzīgus, bet komunālais dzīvoklis, divu kopienu valstī, kur cilvēki runā dažādās valodās – latviešu un krievu, skatās dažādas TV pārraides, lasa dažādas avīzes, vienlaicīgi “mazgājot viens otra netīro veļu”. Lielajam skaitam ļaužu, kas ir spiesti atrasties ierobežotā telpā, jau tā ir pietiekami daudz iemeslu konfliktiem, bet, gaisā virmojot “ideoloģiskai platformai”, dzīve vispār var kļūt pietiekami saspīlēta. Dažreiz, tā ieguva amizantu (pēc iznākuma) raksturu.

Šī iemesla dēļ, saņemot kārtējo pasūtījumu komunālā dzīvokļa iemītnieku izmitināšanai, mēs bijām pilnīgi pārliecināti par veiksmīgu iznākumu. Tāpēc, ka tas bija blīvi apdzīvots dzīvoklis – šos satriecošos apartamentus, Rīgas centrā, Jūgendstila namā, apdzīvoja 11 ģimenes. Un, protams, mēs no šīm ģimenēm gaidījām absolūtu gatavību sadarboties. Arī tāpēc, ka šīm ģimenēm bija radusies tāda iespēja, kas var būt tikai vienu reizi dzīvē. Pircējs, kurš vēlējās šos apartamentus iegādāties, katrai ģimenei bija atvēlējis līdzekļus atsevišķa dzīvokļa iegādei, ņemot vērā katras ģimenes locekļu skaitu.

Bet, protams, ar vienu noteikumu – visi kaimiņi dod savu piekrišanu un dzīvokli pamet praktiski vienā laikā. Nekādu strīdu un pretestību. Nu ko, nosacījumi pilnīgi likumīgi un saprātīgi. Pircējs maksā naudu, par ko pretī vēlas saņemt preci bez „galvas sāpēm”.

Tātad, savācām visu dzīvokļu iemītniekus kopā. Visi virtuvē pat „nesalīda”, nācās daļēji izbīdīties gaitenī, paldies, ka tas bija pietiekami plašs. Izskaidrojām pircēja piedāvājumu, devām cilvēkiem atvilkt elpu un gājām aptaujāt tautu – ko kuram meklēt, kurā pilsētas pusē, cik cilvēkiem. Cilvēku daudz, aptauja ievilkās un cilvēkiem apdomāties arī nepieciešams. Nolēmām – tiksimies pēc dažām dienām, precizēsim visas detaļas, tad arī sāksim strādāt. Atnākot norunātajā laikā, mūs sagaida un...- nekavējoties pār mūsu galvām gāžas emociju jūra un tik skaļi, ka teiktajam pazūd jēga. Saprotam tikai to, ka notiek kaut kas galīgi neplānots. Kad tauta piekusa bļaut, parādījās pavisam absurda situācija. Man pat prātā nebija ienācis, ka kaut kas tāds ir iespējams!

Pati vecākā dzīvokļa iemītniece, omīte tuvu 80 gadu vecumam, pilnīgi un nepārprotami atteicās pamest esošo dzīves vietu. Bet viņas atteikums, apdraud visu pārējo 10 ģimeņu sapni par atsevisķu dzīvokli, jo neviens nepirks apartamentus ar pievienoto vērtību, 80 gadus vecas omes personā, pieprasījuma pēc šādas preces nav. 

Bet tauta, jau kala laimīgas nākotnes plānus, sapņoja, kā viņi sāks jaunu dzīvi, katrs savā, atsevišķā dzīvoklī. Un še tev, ome pieteica „streiku”! Šajā situācijā katrs, ievērojot savu temperamentu, sāka omi pierunāt, lai tā piekristu piedāvājumam. Bija arī ļoti radikāli piedāvājumi, salīdzinājumā ar kuriem veco ļaužu pansionāts – šķita paradīze zemes virsū.

Tā kā, manos plānos neietilpa kolektīva omes iespaidošana, nācās ņemt grožus savās rokās. Un, pirmām kārtām, noskaidrot, kādēļ ome tik ļoti pretojas, ka saņēmās drosmi, pretoties tik saliedētam spēkam.

Es nekad nebūtu aizdomājusies, bet omei bija sava dzelžainā loģika. Izrādās, ka visu šo „kariņu” ome uzsāka... no bailēm! Visu savu apzinīgo mūžu ome bija dzīvojusi komunālajā dzīvoklī! Nekad nebija dzīvojusi viena! Nevienu dienu! Un vienkārši – nobijās, jo variants „Viens pats mājās” viņai nebija pieņemams. Arī, bija iemesli saprotami: ome ir gados, ir grūti pašai aiziet līdz veikalam, bet šeit – kaimiņi pie viena kaut ko atnesīs, ja slikti paliks, kāds būs blakus un vispār, ome baidās viena gulēt.

Skaidrs ir viens – omei ir jāsameklē „zāles pret bezmiegu”. Tātad – citu komunālo dzīvokli. Un, jā, lai kaimiņi būtu labi, stāvs ne pārāk augstu, kāpnes lai nav stāvas un veikals tuvu.

Šeit nu gan mums ome „sakūra pirti”. Par maz ir istabu sameklēt, lai atbilstu visiem nosacījumiem. Svarīgi, lai omei kaimiņi iepatiktos. Paciemojāmies pie daudziem!

Kāda laime, ka pasaulē labo cilvēku ir daudz vairāk kā ļauno! Atradām mēs omei kaimiņu – brīnišķīgs vīrietis, ne īpaši vecs, bet arī ne jauneklis, labsirdīgs, mierīgs. Izskaidrojām viņam situāciju, ka iepazīstināsim viņu ar mūsu omi. Saprata, piekrita. Atvedām viņam mūsu „zaķpastalu” un, tavu laimi, omei jaunais kaimiņš iepatikās.

Arī mēs laiku velti netērējām, steidzīgi visu noformējām un izmitinājām visus jaunajos dzīvokļos. Protams, arī omi.

Pēc mēneša zvana mūsu ome: Lūk, - saka, - esot iekārtojusies, lai nākam ciemos!

Atnācām. Kā mūs sagaidīja! Abi kaimiņi tik laimīgi, ar tēju cienā, ķiķina, priecājas kā mazi bērni. Ilgi mums nenācās nesaprašanā raustīt plecus skatot tādu idilli. Izrādās, mūsu ome ir baigais kāršu spēlmanis. Bet kaimiņam ir bezmiegs. Te viņi abi arī atrada kopīgu nodarbi, vakaros paspēlēt kādu kāršu partiju. Un tā, ka katru vakaru nevarot sagaidīt, kā iemīlējušies.

Mīlestību – patīkami redzēt.

Kurš varēja iedomāties – meklējām vienai omei līdzekli pret bailēm, bet rezultātā divi labi cilvēki ieguva „zāles pret bezmiegu”.

Jādomā, ka pārējās 10 ģimenes šajā laikā saldi gulēja...