Mājas apģērba vēsture

Detaļas

Autors Anatolijs Koļcovs

Atgriežoties no darba, cilvēki cenšas pārģērbties ērtākā apģērbā, jo darbā jau no senseniem laikiem ir eksistējis dreskods; darbā tu esi ugunsdzēsējs, militārpersona, vadītājs, pavārs. Jebkura cilvēka darbība paredz, ka tam ir vizuāli  jāizceļas uz citu profesiju pārstāvju fona, kā arī uz sava uzņēmuma darbinieku fona. Militārpersonām tās ir atšķirības zīmes un uzpleči, pavāriem – pavāra cepures augstums, nodaļas vadītājam - uzvalka kvalitāte vai ķiveres krāsa - celtniekiem.

Krievijā 1772. gadā Pēteris I ieviesa Rangu Tabeli, saskaņā ar to visiem ierēdņiem bija jānēsā mundieri. Jau no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ar kādu valsts dienestu cilvēks ir saistīts un kādu posteni viņš ieņem. Tas ļāva nonevilēt sociālās un nacionālās īpatnības, kā arī parādīt Krievijas ierēdņus kā pilntiesīgus Eiropas sadraudzības (valstu) locekļus. Necienīga attieksme pret mundieri viņa saimniekam varēja dārgi maksāt. Ir zināms gadījums, kad Nikolajs I atlaida savas māsas lielkņazes Marijas Pavlovnas sulaini vien par to, ka tas izgājis uz ielas nošmulētā livrejā.

Krievijā formas tērpi saglabājās līdz pat 1917. gadam, lai gan arī čekistu un tautas komisāru ādinieki bija tā pati forma, kas ļāva izcelties uz tautas masu fona. 

Dažkārt šis oficiālais apģērbs tā saauga ar tā valkātāju, ka kļuva par viņa mājas apģērbu.  Ir zināms gadījums, kad atvaļinātais ģenerālmajors grāfs Dmitrijevs – Mamonovs staigāja pa savu muižu un runājās ar dzimtļaudīm tikai un vienīgi „parādes mundierī ar briljanta epoletēm un visām esošajām regālijām”. Jāsaka, ka par mājas tērpu dažkārt gan nepārvērtās viss formas tērps, bet tikai tā krāsas.  Zinoši cilvēki uzreiz saprata, ka cilvēks ir saistīts, piemēram, ar Maskavas muižniecību,  kur tradicionāli nēsāja tumši zaļas krāsas mundierus ar sarkanām apkaklēm un piedurknes atlokiem. Folklorists M.N.Markovs šādi aprakstīja bagātu muižnieku ģenerāli N.: „Ģenerālim mugurā bija bagātīgs zaļš blīva zīda auduma halāts, kas bija rotāts ar atšķirības zīmēm, zaļa cepure ar nagu, gar malām apšūta ar kažokādu un apdarīta ar tresēm, zem naģenes pavilkta balta mice.”

Šajā tērpā katra detaļa runā pati par sevi: gan dārgais audums, gan trese* (trese – lentveida (parasti formas tērpa) uzšuve, apdare (parasti) zelta vai sudraba krāsā LLVV), gan krāsas (zaļa ar sarkanu), gan atšķirības zīmes, kuras rotā ne tikai halātu un mici, bet arī „aveņu krāsas OstIndijas nērzdodziņu, kuru ģenerālis tur rokā”.

Halāts un mice. Tie bija cieši iegājuši 18.-19. gs. Krievjas muižnieku mājas apģērbu kategorijā. Mici nēsāja mājās, lai piesegtu  īsi apcirptos matus, ko ārpus mājas sedza parūka. Kā likums, tā (mice) bija baltā krāsā, un atkarībā  no nēsātāja vecuma un paradumiem, bija šūdināta no vilnas vai kokvilnas auduma. Bija arī nakts mices, tās uzlika, dodoties pie miera. Halāts pildīja mājas apģērba funkciju, un iziet tajā ārpus mājās tika uzskatīts par sliktu toni. Mici kā āra apģērbu izmantoja vien tirgotāji. Tomēr mājas saimnieks halātā varēja pieņemt viesus, kas bija zemāka ranga nekā viņš pats. Taču dažkārt gadījās izņēmumi. Kāds ļoti bagāts muižnieks savā mājā pieņēma viesus, ģērbies halātā un nakts micē, lai parādītu savu galveno stāvokli pie galda. Bet viesi... viesi bija mundieros.

Ja atceramies literāros varoņus, tad halātā uz dīvāna gulšņāja Oblomovs. Gogoļa Akakijs Akakijevičs pa māju staigāja halātā. Ostrovska Gradobojevs, Puškina Minskijs... visus nemaz nevar uzskaitīt. Bija arī pushalāti – tā sauktie arhulaki. Tos nēsāja Turgeņeva aprakstītie muižnieki, tādā staigāja Nozdrevs no „Mirušajām dvēselēm”...

Vienu brīdi populārs bija ar bārkstīm izšūts halāts, kuru izmantoja kā nakts apģērbu. Pēc tam tas pavisam nemanot kļuva par parastu mājas apģērbu, kuru, starp citu, iecienīja arī sievietes. Tatjanas Larinas māte sev tādu uzšuva, kad pārbrauca uz laukiem.
Vai Jums ir pazīstams vārds „negližē” (viegls mājas apģērbs? No franču val. neglige)? Tieši tā sauca mājas apģērbu, kurš sastāvēja no vienkāršas frakas ar īsu vesti un tumšām biksēm. Lūk, tāds pieticīgs mājas tērps. Interesanti, kā mūsu senči būtu nosaukuši padomju modi mājās staigāt apakšbiksēs?  „Ģimenes apakšbiksēs”. Saskaņā ar 1959. gadā izdoto „Īso mājsaimniecību enciklopēdiju” vīriešu apakšbikses bija jāšuj no kokvilnas auduma vai satīna. Tika noteikti arī izmēri. Apakšbikšu garumam bija jābūt  ½ garuma no vidukļa līdz ceļiem plus vēl 18 cm. Tā ka vidējais garums bija aptuveni 48 cm. Bikšu staras apakšējās daļas garumam bija jābūt 64 cm. Gumiju varāja savilkt līdz vajadzīgajam izmēram, un nēsā uz nebēdu! „Ģimenes apskšbikses”... Tām klāt vēl bija jābūt sporta krekliņam. Tāda bija uniforma gan mājās, gan sportojot.

Bet ko mājās valkāja padomju sievietes? Kā likums – halāts un matu ruļļi. Var teikt, ka vīrs sievu redzēja kā pusfabrikātu, bet viesi un darba kolēģi – gatavu produktu. Nebija tradīcijas mājās valkāt „mājas apģērbu”.

Patiesībā arī mūsdienās ne sievietes, ne vīrieši nenopūlas ar mājas apģērba piemeklēšanu. Te der T-krekli, kuros vairs nevar iziet cilvēkos un treniņbikses, kurām ar laiku izstiepjas ceļi. Uz ielas tādās neiesi, bet otrā pusīte nekur tāpat nepaliks. Pie kam šādā apģērbā staigā kā vīrieši, tā sievetes. Dažkārt pat tajā arī guļ, ja nu vienīgi novelk čībiņas.

Pēc darba dienas mums ir tiesības uz labu, ērtu mājas apģērbu, kurš neapgrūtina kustības un kuru uzvelkot,  nav kauns paskatīties spogulī. Labi, ka pašlaik ir liela izvēle. Arī šuvējus neviens nav atcēlis. Ir iespējams ļauties fantāzijai un uzšūt sev mīļotajai kādu kostīmiņu un arī vīru apģērbt. Ticiet, vīrietis, ietērpts speciāli mājas apstākļiem uzšūtā apģērbā, jutīsies labi kopts un uzmanības apveltīts, un viņš atslēgsies no darba un pieslēgsies savas mājas aurai.

Anatolijs Koļcovs, Mūsdienu vīrietis